Agrs rīts. Ļoti agrs. Pieturā gaida bērnudārza darbiniece. Pamazām viņai piebiedrojas pulciņš skolēnu. Salst. Viņi gaida. Gaida. Gaida. Autobuss nenāk. Gaida vēl. Gaida. Salst. Mēģinājumi kaut kur kādu sazvanīt izrādās velti. Pamazām bērneļus savāc draugi, radi, pazīstami. Dažs aiziet mājās, citu aizved uz skolu. Par laimi vienā mašīnā vieta atrodas arī bērnudārza darbiniecei. Ar nokavēšanos tomēr visi kaut kur nonāk.
Kaut kā no otra gala visu esam pasākuši. Izrēķinām, cik maksā skolas uzturēšana un skolotāja iztika, neizrēķinām, cik maksā bērns un viņa labklājība. Likvidējam skolas, bet aizmirstam labiekārtot ceļus un sagādāt drošu satiksmi. Prasām no skolotāja labu darbu, bet nerūpējamies par viņa labklājību. Atstājam novārtā lauku centrus un gribam, lai laukos dzīvotu cilvēki. Saucam atpakaļ aizbraukušos, bet neliekamies zinis par viņiem. Runājam par augstām lietām, aizmirstam zemi, uz kuras stāvam un vietu, no kuras nākam. Domājam par šodienu, aizmirstam domāt par nākotni.
Nāksies visu sākt vēlreiz no gala. Kaut kad.
