Ak, mūžīgā tēma, kas tiek cilāta allaž no jauna. Jā, kad mana paaudze gāja skolā, gadījās, ka kāds nobastoja pa stundai: darbs bija goda un slavas lieta, inteliģenti pa vecam skaitījās cilvēces atkritumi un pat ieviestā obligātā vidējā izglītība necik daudz nelīdzēja. Kad es jau strādāju skolā, arī gadījās, ka
Visai bieži FB nākas redzēt sižetus, kur kāds dara kaut ko sliktu, bet visi apkārtējie klusē. Tā ir tāda kā klusēšanas kultūra (vai antikultūra). Un tas ir vislielākais ļaunums. Kur bija tie ļaudis (cilvēki?), kas sēdēja vagonā, kur ļauni ņirgājās par cilvēku, kurš vienkārši darīja savu darbu – kontrolēja biļetes,
Nāk jūlijs, un ap šo laiku skolotāji sāk pacelt degunu uz augšu un skatīties, kas pasaulē notiek, Pasaule nemaz nav tik tālu jāmeklē, tā ir arī tepat – Latvijā. Kad sāku cilāt savu snuķi, izrādījās, ka interese par dažādām skolām nezūd arī godājamam pensionāram un ieraugāms šis tas interesants. Izrādās,
Viņdien, ejot caur skolas vestibilu, sadzirdu pa trepēm nākam jauniešus. Viņi mani neredz, tāpēc brūķē mutes, kā nu ienāk prātā. Sadzirdu vairākus krievu b… Ieraudzījuši mani, protams, apraujas, nu pamanu arī dažas meitenes. Šie pasveši, neko neesmu mācījusi, protams, arī lekcijas viņiem neesmu lasījusi, tāpēc īsi un tiešā tekstā pasaku,
“Ar tumsu allaž ir tā – satriekta un kādu laiku atelsusies, tā iemanto citu izskatu un pieņemas spēkā no jauna.” (Dž.R.Tolkīns. Gredzenu pavēlnieks.) Tā tiešām ir. Bet tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik tumsu ielaidīsim sevī, savā apkārtnē. Nu labi, ar to apkārtni var būt visādi. Tumsai patīk izplesties,
Nu, johaidī!Šoreiz gribu izteikties ne kā skolotāja, bet kā četru bērnu māte. Atkal piesaukšu savu vecmāmiņu, kurai arī bija četri bērni, karš un Sibīrija. Viņa teica, ka sieviete var atļauties dzemdēt tik bērnu, cik var viena pati izaudzināt. Ar vīriešiem ir tā – te ir, te nav.Tagad dzīvojam labākos laikos.
Daudzi domā, ka Murjāņos mācās tikai topošie olimpieši, citi – ka tur mitinās tikai bezsmadzeņu muskuļu kalni. Tā vis nav. Jā, internetā, radio un TV ziņās mudž manu bijušo skolēnu vārdi, uzskaitot visvisādas uzvaras un balvas un ļaujot atcerēties viņu sekmes ārpusklases lasīšanā. Bet tas nav galvenais.Daudz svarīgāk ir, ka
Jā, gadās. Meitenei stundā kas nesanāk, un viņa ne pārāk skaļi (bet dzirdami) nosaka “p…”, zēns no priekiem par labu vērtējumu novicina roku rupjā žestā. Vai otrādi, vienalga. Ko darīt? Nereaģēt, demonstrējot savu labo audzināšanu?Nē. Mēs esam skolotāji, un mums jāskaidro. Savu labo audzināšanu varam demonstrēt, ja kādam nejauši pasprūk
Pamazām turpinās šūmēšanās par sliktajiem matemātikas eksāmena rezultātiem. Īss kopsavilkums secinājumiem: sliktie skolotāji sliktajās skolās slikti strādā. Ir arī praktiski ieteikumi, piemēram, steigšus atlaist visus sliktos skolotājus, lai nāk vietā tie jaunie, labie (nav gan norādīts, no kurienes šī straume plūdīs). Nujā, bērni arī varbūt nav pietiekami centušies, skolas vājākos
Pēc iepriekšējā raksta redzams, ka lasītāji sadalījušies divās bargās nometnēs – tie, kuri uzskata skolotājus par slinkiem, naudu prasošiem slaistiem, un tie, kuri šo profesiju redz kā visnotaļ godājamu. Pa visu ir vēl citi, tostarp skolotāj-vecāki vienā personā. Tādu nav maz, ja skaita arī vecmāmiņas un vectētiņus. Un arī te