Es varbūt neesmu pietiekami laba māte un skolotāja. Taču kaut kāds priekšstats par šiem ideāliem man tomēr ir – kā nekā četri savējie un skolā pavadīti gadi kaut ko māca. Tomēr es nekad neuzņemtos citas skolas kolēģiem bakstīt ar pirkstu, kā viņiem jāstrādā, un tikai tāpēc, ka mūsu mācību un
Protams, kā nu ne – pērkam tik to labāko. Mašīnas, kas pašas brauc, lelles, kas pašas kustas un pat runā un tā tālāk, un tā tālāk. Un, protams, svētos telefonus un citus tehnoloģijas brīnumus. Mīlulītim garlaicīgi? Vai, vai, vai, mēs nu esam sliktie vecāki, tūliņ jānoorganizē izklaides vai izpriecas. Dzimšanas
Ziemassvētki pagājuši, Jaungads klāt. Var pakavēties atmiņās un pārdomās. Šis tas noder arī šodienā.Savlaik – pirms gadiem 10 – ar klasi svinējām Ziemassvētkus. Vairs neatceros, tā varēja būt kāda sestā vai astotā. Īsi sakot, pusaudži, ne vairs mazuļi. Gāja jautri, vakars, ārā tumšs. Kad devāmies mājup, laiks bija ļoti auksts.
Pie mums, Murjāņos, sanāk bērni no visām Latvijas malām, tāpēc ir vieglāk saskatīt mūsu kopīgos klupšanas akmeņus. Un viens no tādiem – patiesībā ne vairs akmens, bet īsta klints – ir slinkums.Par slinkumu mēdz runāt visi. Skolotāji sūdzas, ka bērni slinki. Vecāki tāpat. Bērni paši bieži par sevi saka: esmu
Mana vecuma cilvēki labi atceras skolas obligāto literatūru. Tā tiešām bija obligāta – jālasa, un viss. Vai visi izlasīja? Protams, ne. Vai visu izlasīja? Arī ne. Es pati “Zaļo zemi” ņēmu cauri ar prieku, bet Lāča “Vētra” un Sakses “Pret kalnu” izrādījās nepārvarami šķēršļi. Ne reizi vien esmu dzirdējusi bēdu
Mēs tik daudz laika un pūļu veltām, lai bērniem, jauniešiem un pat sev pašiem kaut ko iemācītu, attīstītu vēlamus ieradumus. Tas nereti sagādā grūtības, un tad vairs nav tālu līdz strīdiem un konfliktiem. Taču ir viens ceļš, kas šo grūto procesu var atvieglot, un tie ir mazi prieki. Pavisam vienkārši
Labi atceros laikus, kad šie, mums svešie, svētki ienāca Latvijā. Bērniem tas sākumā likās visai jauki. Vismaz filmās tā izskatījās: tērpi, saldumi, jautrība. Patiesībā tā gluži nebija.Ne visi cilvēki bija laipni. Ne visi gribēja tādus svētkus. Ne visiem bija pietiekama rocība, lai pirktu daudz konfekšu. Un traucēja vēl kaut kas,
Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!Sakiet, lūdzu, –
Liekas, esmu ar kāju trāpījusi lapseņu pūznī. Iepriekšējam rakstam komentāri birst kā no maisa. Liela daļa atbalsta rakstīto. Bet daudz ir tādu, kas runā pretī. Tas būtu normāli. Diemžēl daudzu rakstītajā teikts apmēram šādi (domas apkopojot): 1) skolotāji tik prasa un prasa, viņiem naudu tik pieliek, bet paši negrib strādāt;
Lai ko mēs ieslēgtu – radio, TV vai datoru, visur runā par skolu, skolotājiem, izglītību no vienas puses, otras puses, trešās un ceturtās, no augšas un apakšas. Un tam ir dibināts iemesls: drīz vien vairs nebūs skolotāju, kas var un prot strādāt, kas grib iet klasēs. Vai, kāds pārsteigums! Kas