Labi atceros laikus, kad šie, mums svešie, svētki ienāca Latvijā. Bērniem tas sākumā likās visai jauki. Vismaz filmās tā izskatījās: tērpi, saldumi, jautrība. Patiesībā tā gluži nebija.
Ne visi cilvēki bija laipni. Ne visi gribēja tādus svētkus. Ne visiem bija pietiekama rocība, lai pirktu daudz konfekšu. Un traucēja vēl kaut kas, ko paši neapzinājās – tam visam trūka pamata. Kāpēc mēs to visu darām?
Ir zemes, kur Helovīns ir īsti svētki. Pie mums – pakaļdarinājums, ko veicina lielā komercija. Paskat vien, kas notiek veikalos! Pērc, pērc, pērc – maskas, saldumus, pat ķirbjus! Dekorē telpas un mājas priekšu, jo filmās tas izskatās labi! Manis pēc, ja kādam to visu vajag – lūdzu!
Bet ko iesākt, kad esam atnākuši un durvis ir vaļā? Protams, slavenais sauklis: “Saldumus vai izjokosim!” Par saldumiem viss skaidrs. Bet lai mani šauj vai nost, nekad nesapratīšu, kāds sakars noķēpātām durvīm, logā iemestai olai vai apstādījumos iztītam tualetes papīram ar jokiem? Kur un kad, un kam tur jāsmejas? Manai tantei smiekli vis nenāca, kad tādas olas dēļ bija jāmaina lielais padomjlaika loga stikls. Un tiem daudzajiem, kas šādus svētkus negrib, arī nenāk smiekli, kad apkārt staigā ubagotāju pūļi, kas agresīvi pieprasa šo vai to. Turklāt bez jēgas un pamata.
Ziemassvētkiu ķekatniekiem ir tiesības un pamats ierasties. Viņiem nav brīv kaut ko pieprasīt vai draudēt. Viņi ar savām izdarībām, jokiem, dziesmām atnes mājai svētību un aizbiedē ļaunumu. Un saņem brīvprātīgi dotu cienastu, ja ir to pelnījuši.
Mums atliek tikai izvēlēties.
