Liekas, esmu ar kāju trāpījusi lapseņu pūznī. Iepriekšējam rakstam komentāri birst kā no maisa. Liela daļa atbalsta rakstīto. Bet daudz ir tādu, kas runā pretī. Tas būtu normāli. Diemžēl daudzu rakstītajā teikts apmēram šādi (domas apkopojot): 1) skolotāji tik prasa un prasa, viņiem naudu tik pieliek, bet paši negrib strādāt; 2) skolotāja darbs ir misija, tātad lai tik rukā un beidz pukstēt.
Nesaprotu, kā lai iestāsta, ka mēs nevis vienkārši brēcam pēc papildus naudas, bet prasām sakārtot nozari, lai skolotājs varētu normāli strādāt, tātad, pūlamies bērnu labā – kā vienmēr. Ja kāds domā, ka pašlaik viss ir kārtībā, tikai skolotāji negrib strādāt un prasa tik naudu, laipni lūdzam bariņā. Vakanču netrūkst, nabaga direktori skraida izmisumā pa visām malām, darbspējīgus (vismaz kaut cik) kadrus meklēdami.
Vai es gribu streikot? Nē, negribu. Gribu mierīgi strādāt, un lai mani visi liek mierā. Vai es streikošu? Jā – diemžēl… Jo citu izeju neredzu. Tā mēs pasargāsim bērnus. Izglītībai ir jābūt prioritātei, jo uz tās balstās viss pārējais.
