Trešdien vajadzēja būt maniem svētkiem – kurjers atgādāja jauno grāmatu “Protu, protu rakstīt”, pavisam svaigu, gandrīz siltu. Svētku nebija. Karš taču. Un nav svarīgi, ka bumbas nekrīt uz mūsu galvām – tas attiecas arī uz mums.Jā arī es esmu vainīga. Neesmu iemācījusi skolēniem tik labi lasīt, lai tie prastu atšķirt
Jā, ar to lasīšanu tiešām nav labi. Vienubrīd pat bija pavisam draņķīgi. Tagad vismaz esmu redzējusi katrā klasē pa kādam brīvprātīgi lasošam bērnam un vairākus, kuru bez kreņķiem lasa, ja liek. Un sen neesmu dzirdējusi lepnus apgalvojumus, ka lasīt ir vecmodīgi un ka tas liecina par atpalicību. Tātad attieksme mainās.
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas, man viņi tik un tā ir mazie cālīši un peļukiņi – kā nekā, pašas vecākajiem dēliem jau 40 un… Bet tie cālīši un peļukiņi neprot
Pacietība! Cik bieži mums tās pietrūkst! Jā, es zinu, skolotāju pacietībai esot jābūt bezgalīgai. Tāpat kā vecāku pacietībai, starp citu. Cik bieži gan aiz skolēnu burtnīcām, sejām, datoru ekrāniem mēs redzam vai jūtam vecāku nepacietību un neiecietību! Un tad nāk bērnu vietā pildīti mājasdarbi, priekšāteikšana, bārieni, lamas, noniecināšana, un kas
Tas bija pirms vairākiem gadiem.Sāka nākt sūdzības par angļu valodas skolotāju: viņa neprotot mācīt. Pierādījums: bērni neko nesaprotot. Administrācija pārbaudīja: stundas labas, metodiski gandrīz perfektas.Bet bērni un vecāki turpināja sūdzēties: skolotāja neprot mācīt. Īpaši aktīva bija viena mamma. Abas ar meitu kopā atnāca pie audzinātājas, tātad pie manis. Lai nu
Ja tā parakājas atmiņā, var atrast visu ko. Ienāca prātā padomāt par iemesliem, kāpēc mums ar izglītību neiet gluži tā, kā gribētos. Parakājos (varbūt labāk nevajadzēja?) un, re, ko uzraku.1. Padomju gadu (kurus nupat dažs sāk varen slavēt – cilvēkiem ir īsa atmiņa) izglītībā bija daudz kā laba un slikta.
Dzirdēju interviju art cienījamo skolotāju Pēteri Puķīti. Allaž viņu atceros ar prieku, kaut gan viņš mācīja man gauži svešu un gandrīz nepaceļamu priekšmetu – fiziku. Protams, man bija arī citas ļoti labas skolotājas, kuras domās allaž pieminu, īpaši Z.Andžāni un S.Urževicu, bet runa šoreiz nav par to.Runa ir par to,
Saudzēsim savus lolojumus un sargāsim – no skarbāka vārda, no nelaipna skatiena, no grūtāka darba, no ātrākas kustības, no vēja pūsmas, no nepatīkamas patiesības, no, no, no… Rakstīsim sūdzības par audzinātājām, vēlāk skolotājiem: ne tā pateica, ne tā paskatījās, ne tā un ne to mācīja, ne tā pieskatīja, ne tā