Kad FB kārtējo reizi uzpeld teksts par to, cik ļauni un neiejūtīgi ir visi mūsdienu cilvēki, man nāk smiekli. Kur gan šie rakstītāji vazājas, ka tādus vien satiek! Pirmkārt jau, arī agrāk cilvēki būtībā vienmēr ir bijuši visdažādākie. Neticat? Paši vainīgi – vajag vairāk lasīt visvisādu laiku un zemju autoru
Klausos radio, kā kārtīgam pensionāram pieklājas. Runā par skolēnu dienasgrāmatām. Tas parauj vaļā atmiņas. Esmu skolniece. Kārtīgā meitene. Pildu dienasgrāmatu un piktojos: obligāti jābūt ierakstītām visām stundām – katru nedēļu vienām un tām pašām, blakus ailītē – uzdotais. Reizēm ir, ko rakstīt, reizēm nav, tad tik un tā jāaizpilda: fizkultūrā
Visai bieži FB nākas redzēt sižetus, kur kāds dara kaut ko sliktu, bet visi apkārtējie klusē. Tā ir tāda kā klusēšanas kultūra (vai antikultūra). Un tas ir vislielākais ļaunums. Kur bija tie ļaudis (cilvēki?), kas sēdēja vagonā, kur ļauni ņirgājās par cilvēku, kurš vienkārši darīja savu darbu – kontrolēja biļetes,
Cik nav dzirdēts činkstam, ka viss ir slikti – cilvēki ļauni un netikumīgi, valdībā zagļi vien, valsts nekam neder utt. Ļaunīgā kārtā esmu šad tad uzdevusi jautājumu: ko tad cienītais kungs vai kundze pats ir darījis, lai būtu labāk? Atbilde nekad nav saņemta. Bet gadās arī citādi – cilvēki vienkārši
Nu tad beidzot! Esmu pievienojusies plašajai Latvijas pensionāru saimei. Daudzi jautā – vai nav skumji, vai nav žēl. Nav gan… Šī ir jau ceturtā reize, kad mēģinu pamest skolu, un acīmredzot pēdējā. Nekas tā nebendē veselību kā apziņa, ka labi zini, kā jāstrādā, bet nevari pārslodzes vai jau sabendētas veselības
Reiz kāds mans privātskolnieks (kurds no Vācijas, 17 g.v.) bija ļoti pārsteigts, kad nedalīju viņa sajūsmu par komunismu un nevēlējos atgriezties sociālismā, pat sameklēju tulkojumu frāzei “tikai pār manu līķi”. Arī skolā, mācot par padomju laika literatūru, ir jāsecina, ka par šo laiku vairumam nav nekāda priekšstata. Un kur lai
Reiz es mazam puisītim – viņam toreiz bija kādi 7 gadi – iemācīju spēlēt šahu. Šis, gudrinieks, pēc tam aizgāja uz bibliotēku un atstiepa veselu kaudzi attiecīgo grāmatu un žurnālu… Nu man vairs nebija tik bieži jāspēlē, toties tiku mocīta ar pamudinājumiem: “Nu paskaties, mām, cik skaisti!” Paskatījos un redzēju
Remonts mājās ir kā dabas stihija – zemestrīce vai plūdi. Tad daudz kas jāpārvieto. Bet ko tad, ja starp pārvietojamiem priekšmetiem ir vairāk nekā 8000 grāmatu? Īsta elle un Indija. Taču cilvēki pat piramīdas ir uzcēluši, tāpēc miera vējos ķeros klāt un lēnītiņām sāku visu pārkārtot. Te nu redzams, ka
Man ir jauna termokrūze. Glīta, kā mazs termosiņš, ar sietiņu un vāciņu, kas rāda dzeramā temperatūru. To dabūju jaukā pasākumā, ko organizēja Izdevniecība Skolas Vārds. Bet vislabākais ir uzraksts: “Skolotājs nav tikai profesija”. Tā jau tas pasākums saucās. Jā, skolotājs tiešām nav tikai profesija. Kad cilvēks sāk šo darbu, viņam
Nostrādāju veselu nedēļu sakostiem zobiem. Gauži sāpēja mugura, tā vieta (kā teica viens gudrs cilvēks), “kur mugura zaudē savu famīliju”, un vēl kāja piedevām. Tās visas ir lietas, bez kurām skolotājs darbā var iztikt, protams, ja neņem vērā kvalitāti. Bet tad palika žēl zobu. Bez tiem gan arī var iztikt,