Kad un kas ļāva polit- un nepolitkorektumam uzvarēt veselo saprātu? Laikam jau mēs paši. Aiz bailēm, kautrības, vēlēšanās būt pareiziem un velnsviņzin kādiem vēl iemesliem. Un te nu mēs esam.Jādomā katrreiz, vai tik drīkstu lietot vārdu “melns”, vai drīkstu zīmēt varavīksni – ka tik kāds ko sliktu nenodomā. Labi vēl,
Svētki paskrējuši. Pagājuši, parāpojuši. Kā nu kuram. Miers virs zemes, vismaz pie mums. Paldies par to pašu. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un ne tikai. Viss, kā jābūt. Var atpūsties, padomāt. Atbilstoši svētkiem arī domas tādas gaišas.Par to, ka garšīgs cienasts sanācis. Par to, ka sabrauc radi, bērni, mazbērni. Par
Nogurums. Liels nogurums. Kad pulkstenis nāk uz sešiem, sāku visu putrot. Metu mieru un braucu mājās. Pa ceļam jāpieskrien kaimiņu skolā, jāsatiek kolēģe. Tā arī vēl darbā un tā kā izbrīnījusies prasa:- Kā, tu jau beidzi?- Nē, pati izbeidzos. Esmu iemācījusies: kad vairs nevar, tad jāmet miers un jābrauc gulēt.
Nāk iekšā vienpadsmitklasnieks un rūkņā: “Ir nu gan tagad tā jaunatne!” Izrādās, šo gandrīz no kājām notriekusi skrienoša astotklasniece. Pasmejos: “Jā, kad mēs augām, tad ar tā negāja.” Saruna akurāt kā faraonu laikos.Bet vai nu tik ļauni ir? Nebūt ne, vajag tik zināt, kur to labo jaunatni meklēt. Neba nu
Svētku nedēļa. Vairumam skolēnu un skolotāju pie krūtīm sarkanbaltsarkanās lentītes, piespraudes u.c. Skaisti.Varbūt tas liekas dīvaini, bet man pie ikdienas darba apģērba negribas neko tādu spraust. Nespraužu arī. Tāpat jūtos labi.Protams, kādā klasē man pajautā, kāpēc staigāju bez lentītes. Jautā – tātad jāatbild. Piebakstu pie krūtīm un saku: “Tā ir
Biju ar lekciju Dzirniekos, kur Staļģenes mazpulki rīkoja trīsdienu nometni. Sirsnīga uzņemšana, uzmanīgi un aktīvi klausītāji. Jauki. Bet ne par to ir stāsts.Nometnē piedalījās ne tikai bērni, bet arī vecāki. Protams, kur nu bez skolotājiem! Un lūdzu – te nu ir tā svētā trīsvienība, par kuru varam sapņot un uz
Oktobris ir Anšlava Eglīša mēnesis. Pirmkārt, viņam tad ir dzimšanas diena. Otrkārt, Inciemā, kur viņš visvairāk jutās kā mājās, tad sakrīt dzeltenās lapas un ir skaisti kā pasakā.Jā, Anšlavs patiešām nāk mājās. Ar savām grāmatām, kas tiek izdotas viena pēc otras. Ar filmām un pat seriāliem pēc to motīviem. Un,
Viesojos Daudzeses pamatskolā. Skaista skola, celta pirms kara tieši šim nolūkam, tolaik ļoti moderna. Viss sakopts. Jauna, enerģiska direktore. Bērni – kā jau bērni. Dažādi. Veseli 90, mazai attālai lauku skolai diezgan daudz. Skolotāji – kā jau skolotāji. Par laimi neviena netrūkst, ir pilns komplekts, kā paši saka, brīnumainā kārtā.
Vaī, kā nu dabūju pa mizu! Kāda kundze (?) nez kāpēc bija rūpīgi izpētījusi bezmaz vai visas manas interneta fotogrāfijas un sarakstījusi veselu kritisku piezīmju sēriju. Taisni apbrīnojama centība! Nekas nebija labi, ne sejas izteiksmes, ne stāja, ne bilžu sižets, ne apģērbs utt., gala secinājums – pilnīgi nesakopta, nez ko
Protams, protams, visa pamatā ir nauda vai, teiksim, materiālie līdzekļi. Naudas vienmēr ir trūcis un trūks. Neviens nekad nav teicis: man par daudz. Kā labi sadalīt mantu, naudu? Protams, vajadzētu taisnīgi un godīgi. Bet kā tas ir? Vai mēs pārāk bieži neaizmirstam paskatīties uz priekšu?Tagad ir modē taisīt ciet ekonomiski
