Labi atceros laikus, kad šie, mums svešie, svētki ienāca Latvijā. Bērniem tas sākumā likās visai jauki. Vismaz filmās tā izskatījās: tērpi, saldumi, jautrība. Patiesībā tā gluži nebija.Ne visi cilvēki bija laipni. Ne visi gribēja tādus svētkus. Ne visiem bija pietiekama rocība, lai pirktu daudz konfekšu. Un traucēja vēl kaut kas,
Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!Sakiet, lūdzu, –
Izceļojāmies pa Kurzemi – trīsarpus dienas.Skaista bez gala. Ej, kur gribi , visur sakopts, puķes krāšņas jo krāšņas skaistās dobēs, protams, izravētās – ne tādas kā manējās. Iebraucām arī Turlavā, kur kādreiz dzīvoju. Kolhozu laikā tur bija tā nolaists, ka bijušo skaistumu varēja tikai nojaust, bet tagad.…. Ak! Ja es
Tik līdzīgi un tomēr atšķirīgi. Lielajās skolās vairāk distancēti un sasteigti, mazajās – personiskāki un sirsnīgāki.Attālināto mācību laikā to tikpat kā nebija. Kaut kā pietrūka. Septembrī atgriežoties skolā, acis vēl kaut ko meklēja. Nebijām atvadījušies. Kaut kas it kā palika nenokārtots. Tas tomēr ir ļoti svarīgi – vienai lietai pielikt
Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas sarakstā esošās, kvalitatīvi. Un saņms daudz mazāk. Ja pašā slodzemaza, tad varbūt 1-2 eiro.Iedomāsimies, ka jebkurā citā amatā darba devējs nolīgst divus vienādas kvalifikācijas strādniekus
Esmu slimnīcā.Manā palātā ir vēl viena tante.Viņa ir krieviete. Latviski nerunā, tikpat kā nesaprot.Viņai ir 94 gadi.Es cienīšu viņas sirmos matus. Mana mamma būtu jaunāka.Es cienīšu viņas uzskatus par karu Ukrainā. Viņa lūdz par visiem, kas tur cieš un krīt, bet tic, ka Dievs ir taisno – tātad ukraiņu pusē.
Kad nāk jauni pārbaudījumi, līdzšinējie tā kā liekas mazāk svarīgi. Ziņa par ļauno karu lika saņemties arī tiem, kuriem bumbas uz galvas vismaz pagaidām nekrīt. Jā, nogurums liec pie zemes. Jā, vakarā pastrādāt vairs nav reāli – uzreiz pēc skolas acis gultu vien meklē. Bet nasta jānes vien tālāk. Neesam
Nav noliedzams, ka pat vissliktākās lietas var nest sev līdz kaut ko labu. Karš Ukrainā daudziem ir atvēris acis, licis pārvērtēt līdzšinējo dzīvi. Arī visparastākajiem vārdiem tas ir devis brīvību.Ir nākusi atziņa, ka vārds ir ļoti svarīgs. Un galvenais – tam jābūt patiesam. Ir svarīgi, kādus vārdus izvēlamies un kā
Jā, grūti laiki. Neko darīt – tos mēs neizvēlamies. Un tagad noteikti jāizraugās sava pozīcija, mērķis, pienākumi. Varam uzsākt ko jaunu. Varam turpināt iesākto.Droši vien katrs no mums tagad domā – ko es labu varu darīt. Ļoti vienkārši – to, ko var un prot. Es protu mācīt bērnus. Runāt ar
Tas nu gan bijis jokdaris, kas ieteicis vārdu “karasieva” jau esošā un labā vārda “kareive” vietā. Par pēdējo viss skaidrs – sieviete, kura karo vai mācās to darīt. Bet karasieva… Katrs te var domāt, ko grib. Varbūt dāma, kas interesējas tikai un vienīgi par karu, par tajā darbojošamies vīriešiem nelikdamās
