Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas sarakstā esošās, kvalitatīvi. Un saņms daudz mazāk. Ja pašā slodzemaza, tad varbūt 1-2 eiro.
Iedomāsimies, ka jebkurā citā amatā darba devējs nolīgst divus vienādas kvalifikācijas strādniekus darbam uz stundām. Viens saslimst. Šefs otram saka: “Tagad tev jāstrādā arī viņa vietā, bet par katru lieko stundu es maksāšunevis vairāk, bet uz pusi mazāk. Nē, tās nav virsstundas, tā ir aizvietošana. Tas nekas, ka tu nevari, ka esi piekusis, ka ir ģimene. Ej un rukā par pusvelti!”
Jums tas liekas absurds? Nē, tā ir ikdiena.
Var taču atteikties? Var. Bet tad jārēķinās arpiktiem priekšniekiem, saniknotiem vecākiem.
Turklāt – pašu jau arī drīz vajadzēs aizvietot.
