Reiz kādā seminārā iepazinos ar kolēģi. Visnotaļ simpātiska sieviete, tikai tāda nomākta, sačunčurājusies, tinas lakatā, it kā baidītos no pasaules. Brīvajos brīžos papļāpājām par šo un to. Interesants cilvēks, tikai runai cauri skan tāds kā “ko nu vairs” tonis. Painteresējos, cik tad viņai gadu. Tas briesmīgais skaitlis jau esot klāt.
Ja tā parakājas atmiņā, var atrast visu ko. Ienāca prātā padomāt par iemesliem, kāpēc mums ar izglītību neiet gluži tā, kā gribētos. Parakājos (varbūt labāk nevajadzēja?) un, re, ko uzraku.1. Padomju gadu (kurus nupat dažs sāk varen slavēt – cilvēkiem ir īsa atmiņa) izglītībā bija daudz kā laba un slikta.
Kad zelta lapas klājas ap A.Eglīša pieminekli Inciemā, atzīmējam viņa dzimšanas dienu, nu jau simt piecpadsmito. Šoreiz gan tā īsti īstajā datumā (14.oktobrī) svinēt nesanāca, jo bijām gauži aizņemti – mēs, Krimuldas amatierteātris, gatavojāmies izrādei, ko publikai parādījām jau otro reizi. Tā gan bija dāvana rakstniekam – jo Zanes Zīles
Kad 1989. gadā (ak debestiņ, cik sen!) aizbraucu uz Vāciju, vai katrs otrais cilvēks, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, teica: “Ak jā, Baltijas ceļš!” To zināja visi. Arī mēs paši skaidri zinājām, par ko un pret ko esam. Par tiesībām atjaunot savu valsti un paši lemt savu likteni. Tā bija
Atkal šie jaunieši vainīgi! Viens gudrs (bez jokiem) cilvēks nesen TV izteicās ar viegla pārmetuma pieskaņu, ka mūsu jauniešiem trūkstot patriotisma. Te nu es negribētu piekrist. Mums ir gana daudz jauniešu, kuri patiesi mīl savu zemi un pat valsti, tikai viņi to izjūt un izrāda citādi. Ja vien… paši neesam
Iepriekšējās publikācijas dēļ nez kāpēc ir radusies interese par manu veselības stāvokli. Tā kā dažs labs cenšas popularizēt savus priekšstatus par lietām, kas attiecas tikai uz mani, labāk pastāstīšu par to pati – nav jau nekāds valsts noslēpums. Diabēts (2.tips), sirds mazspēja (viena lieka caurumiņa dēļ, ja nemaldos), artrīts (nezinu,
Es kaut ko tiešām nesaprotu. Visa TV un citi mediji pilni ar jautājumu: kā mācīsim un mācīsimies rudenī? Ne jau par izglītības reformu ir runa, bet par vienkāršu faktu, ka skolotāji negrib potēties. Un tā ir lieta, ko es tiešām nesaprotu. Iedomājos – ja es nebūtu potēta un kāds no
Kad neesmu skolotāja, tad esmu saimniece savās mājās. Nekas nevar būt labāks par iespēju parušināties mierīgi savā dārzā un pabarot ģimeni ar svaigiem produktiem bez E un citām ķimikālijām. Pats ta zina, ko gāž tiem laukiem virsū, bet tiem kas veikalā man dēls vienreiz minēja, strādājot Nīderlandes noliktavās, labāk apelsīnus
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par
Lieldienas klāt. Priecīgi svētki. It kā. Taču, ja laimīgā kārtā visi jau nebūtu pašā plēšanās karstumā par covid-19, tad ietu vaļā strīdi kad, kur, kā un vai vispār svinēt.Par laiku: vai taisnība pareizticīgajiem, katoļiem un luterāņiem, vai varbūt neopagāniem un dievturiem, kas vadās pēc saules cikla.Par brīvdienām: vajag vai nevajag
