Oktobris ir Anšlava Eglīša mēnesis. Pirmkārt, viņam tad ir dzimšanas diena. Otrkārt, Inciemā, kur viņš visvairāk jutās kā mājās, tad sakrīt dzeltenās lapas un ir skaisti kā pasakā.Jā, Anšlavs patiešām nāk mājās. Ar savām grāmatām, kas tiek izdotas viena pēc otras. Ar filmām un pat seriāliem pēc to motīviem. Un,
Viesojos Daudzeses pamatskolā. Skaista skola, celta pirms kara tieši šim nolūkam, tolaik ļoti moderna. Viss sakopts. Jauna, enerģiska direktore. Bērni – kā jau bērni. Dažādi. Veseli 90, mazai attālai lauku skolai diezgan daudz. Skolotāji – kā jau skolotāji. Par laimi neviena netrūkst, ir pilns komplekts, kā paši saka, brīnumainā kārtā.
Vaī, kā nu dabūju pa mizu! Kāda kundze (?) nez kāpēc bija rūpīgi izpētījusi bezmaz vai visas manas interneta fotogrāfijas un sarakstījusi veselu kritisku piezīmju sēriju. Taisni apbrīnojama centība! Nekas nebija labi, ne sejas izteiksmes, ne stāja, ne bilžu sižets, ne apģērbs utt., gala secinājums – pilnīgi nesakopta, nez ko
Protams, protams, visa pamatā ir nauda vai, teiksim, materiālie līdzekļi. Naudas vienmēr ir trūcis un trūks. Neviens nekad nav teicis: man par daudz. Kā labi sadalīt mantu, naudu? Protams, vajadzētu taisnīgi un godīgi. Bet kā tas ir? Vai mēs pārāk bieži neaizmirstam paskatīties uz priekšu?Tagad ir modē taisīt ciet ekonomiski
Centība atmaksājas. Slinkums arī.Biju dzirdējusi, ka sēņu tīrīšanas atlikumus vajag izgāzt mežā, tad šīs tur augot griezdamās. Nolēmu pamēģināt. Bet lieta tāda, ka slinkums tālu iet, tāpēc gāzu šur un tur, ka tik zem kokiem. Dzīvoju pie paša meža.Nu ir rezultāts: pēc 30 gadiem lasu sēnes 30-50 metrus no mājas
Nerimst un nerimst runas , nebeidzas raksti par traģēdiju ar nelaimīgo sievieti Jēkabpilī. Un nav jau brīnums. Tas patiešām ir briesmīgi. TO jau nu es zinu lieliski – pati vairāk nekā septiņus gadus dzīvoju šādā murgā. Pēc 20 gadiem izdevu grāmatu “Es vairs nebēgu pa sapņiem”, ja kādu interesē vai
“Skolotāj, vai jūs streikosiet?” jautāja vienpadsmitie pirms vairākām dienām. Atbildēju piekrītoši. “Kāpēc?” Atbildi iesāku: “Tāpēc, ka izglītības sistēmā pašlaik viss ir…” Viņi teikumu pabeidza manā vietā, un neņemos to šeit citēt. Tālāk nāca “pareizi, skolotāj” un tamlīdzīgi. Uztraucas taču, mazie nabadziņi, par eksāmeniem, par nezināmo, kas gaida priekšā, par to,
Protams, kā nu ne – pērkam tik to labāko. Mašīnas, kas pašas brauc, lelles, kas pašas kustas un pat runā un tā tālāk, un tā tālāk. Un, protams, svētos telefonus un citus tehnoloģijas brīnumus. Mīlulītim garlaicīgi? Vai, vai, vai, mēs nu esam sliktie vecāki, tūliņ jānoorganizē izklaides vai izpriecas. Dzimšanas
Brokastu laikā kaķis mani nokaitināja. Kamēr pagatavoju olas un piekopu virtuvi, šis pamanījās ielīst četros skapīšos un vienā atvilktnē. Sešreiz aiztriecu palaidnieku no galda. Paēdusi aizgāju pie datora atpūsties.Internetu aplidojis attēls, kurā redzams vecs, sirms karavīrs, kas vilcienā ved uz drošu vietu kaķīti. Opim no pirmās līnijas pie Bahmutas atvaļinājums
Ziemassvētki pagājuši, Jaungads klāt. Var pakavēties atmiņās un pārdomās. Šis tas noder arī šodienā.Savlaik – pirms gadiem 10 – ar klasi svinējām Ziemassvētkus. Vairs neatceros, tā varēja būt kāda sestā vai astotā. Īsi sakot, pusaudži, ne vairs mazuļi. Gāja jautri, vakars, ārā tumšs. Kad devāmies mājup, laiks bija ļoti auksts.
