Centība atmaksājas. Slinkums arī.Biju dzirdējusi, ka sēņu tīrīšanas atlikumus vajag izgāzt mežā, tad šīs tur augot griezdamās. Nolēmu pamēģināt. Bet lieta tāda, ka slinkums tālu iet, tāpēc gāzu šur un tur, ka tik zem kokiem. Dzīvoju pie paša meža.Nu ir rezultāts: pēc 30 gadiem lasu sēnes 30-50 metrus no mājas
Nerimst un nerimst runas , nebeidzas raksti par traģēdiju ar nelaimīgo sievieti Jēkabpilī. Un nav jau brīnums. Tas patiešām ir briesmīgi. TO jau nu es zinu lieliski – pati vairāk nekā septiņus gadus dzīvoju šādā murgā. Pēc 20 gadiem izdevu grāmatu “Es vairs nebēgu pa sapņiem”, ja kādu interesē vai
“Skolotāj, vai jūs streikosiet?” jautāja vienpadsmitie pirms vairākām dienām. Atbildēju piekrītoši. “Kāpēc?” Atbildi iesāku: “Tāpēc, ka izglītības sistēmā pašlaik viss ir…” Viņi teikumu pabeidza manā vietā, un neņemos to šeit citēt. Tālāk nāca “pareizi, skolotāj” un tamlīdzīgi. Uztraucas taču, mazie nabadziņi, par eksāmeniem, par nezināmo, kas gaida priekšā, par to,
Protams, kā nu ne – pērkam tik to labāko. Mašīnas, kas pašas brauc, lelles, kas pašas kustas un pat runā un tā tālāk, un tā tālāk. Un, protams, svētos telefonus un citus tehnoloģijas brīnumus. Mīlulītim garlaicīgi? Vai, vai, vai, mēs nu esam sliktie vecāki, tūliņ jānoorganizē izklaides vai izpriecas. Dzimšanas
Brokastu laikā kaķis mani nokaitināja. Kamēr pagatavoju olas un piekopu virtuvi, šis pamanījās ielīst četros skapīšos un vienā atvilktnē. Sešreiz aiztriecu palaidnieku no galda. Paēdusi aizgāju pie datora atpūsties.Internetu aplidojis attēls, kurā redzams vecs, sirms karavīrs, kas vilcienā ved uz drošu vietu kaķīti. Opim no pirmās līnijas pie Bahmutas atvaļinājums
Ziemassvētki pagājuši, Jaungads klāt. Var pakavēties atmiņās un pārdomās. Šis tas noder arī šodienā.Savlaik – pirms gadiem 10 – ar klasi svinējām Ziemassvētkus. Vairs neatceros, tā varēja būt kāda sestā vai astotā. Īsi sakot, pusaudži, ne vairs mazuļi. Gāja jautri, vakars, ārā tumšs. Kad devāmies mājup, laiks bija ļoti auksts.
Viņdien dabūju pa mizu no radinieces. Kā es tā esot varējusi – rakstīt internetā muļķības, ka skolā jāmāca krievu valoda. Visā pasaulē tak tagad krievu valodu aizliedzot, un krievi tak savlaik ar latviešiem izdarījušies tā un šitā. Nekāda sakarīgā saruna mums nesanāca. Patiesību sakot, tas nebija raksts, bet intervija, un
Saņemu ziņu ceturtdienas vakarā.Daiga: Nopirku no Jums sestdien “Es vairs nebēgu pa sapņiem”. Lasu, tiku līdz vidum. Vienkārši vājprāts… Kā to varēja paciest?Māra: Ja vajag, tad jāvar.Daiga: Es to darbu pārrakstītu ar visiem iespējamiem lamu vārdiem… Tikai ne ArvīdsMāra: Viņam bija cits vārds, bet visi lietoja iesauku Tēvocītis.Daiga: Stalkerisms. Amerikā
Pie mums, Murjāņos, sanāk bērni no visām Latvijas malām, tāpēc ir vieglāk saskatīt mūsu kopīgos klupšanas akmeņus. Un viens no tādiem – patiesībā ne vairs akmens, bet īsta klints – ir slinkums.Par slinkumu mēdz runāt visi. Skolotāji sūdzas, ka bērni slinki. Vecāki tāpat. Bērni paši bieži par sevi saka: esmu
Mēs tik daudz laika un pūļu veltām, lai bērniem, jauniešiem un pat sev pašiem kaut ko iemācītu, attīstītu vēlamus ieradumus. Tas nereti sagādā grūtības, un tad vairs nav tālu līdz strīdiem un konfliktiem. Taču ir viens ceļš, kas šo grūto procesu var atvieglot, un tie ir mazi prieki. Pavisam vienkārši
