Vēl par mazajām skolām

Protams, protams, visa pamatā ir nauda vai, teiksim, materiālie līdzekļi. Naudas vienmēr ir trūcis un trūks. Neviens nekad nav teicis: man par daudz. Kā labi sadalīt mantu, naudu? Protams, vajadzētu taisnīgi un godīgi. Bet kā tas ir? Vai mēs pārāk bieži neaizmirstam paskatīties uz priekšu?

Tagad ir modē taisīt ciet ekonomiski neizdevīgās skolas. Jā, izglītībai naudas ir par maz. Bet cik maksā viens par kārtīgu cilvēku izaudzināts un izmācīts savlaik ne tik veiksmīgs cilvēkbērns? Kur liksim tos, kas iznākuši ne tik labi, un cik tas maksās? Cik vēlāk maksās tie bērni, kurus vienkārši lielajā barā nepamana pārstrādājušies skolotāji vai, pat ja pamana, nespēj palīdzēt? Cik maksās to ļaužu apmācība, kuri bērnībā nav tikuši pie kaut cik kvalitatīviem skolotājiem?

Tik nežēlīgi trūkst skolotāju, kaut aiztaisītas tik daudzas skolas. Kā tā? Kāpēc skolotāju bari netraucas no slēgtajām mazajām skolām uz centriem? Kāpēc viņi negrib vecuma galā meklēt nez kur dzīvesvietu un plēsties ar lieliem bērnu bariem svešā vidē? Skolotāji tak esot tie bagātie.

Pirms kara paši vietējie Turaidā uzcēla modernu skolu (attēlā) ar internātu 60 bērniem. Vai viņi visi bija kaut kādi rokfelleri vai īloni maski un nezināja, kur naudu grūst? Nē. Man aizdomas, ka viņi domāja par savu bērnu nākotni.