Kad un kas ļāva polit- un nepolitkorektumam uzvarēt veselo saprātu? Laikam jau mēs paši. Aiz bailēm, kautrības, vēlēšanās būt pareiziem un velnsviņzin kādiem vēl iemesliem. Un te nu mēs esam.
Jādomā katrreiz, vai tik drīkstu lietot vārdu “melns”, vai drīkstu zīmēt varavīksni – ka tik kāds ko sliktu nenodomā. Labi vēl, ka Blaumani neliek izņemt no bibliotēkām ar visiem viņa žīdiem un čigāniem. Zagļi vairs nezog, tikai paņem svešu mantu. Ak jā, tie taču nav zagļi, bet likumpārkāpēji. Skolēns drīkst darīt neiedomājamas lietas, apsaukāt un provocēt skolotāju, cik patīk, bet skolotājam jādomā, kā maigi un pieklājīgi pateikt, ka tas nav īsti labi.
Kur tas noved? Tur, kur esam. Kad politiķi spiež rokas tiem, ko uzskata par zagļiem un neliešiem. Kad skolu direktori smaida glupiem un netaisnīgiem vecākiem. Kad bērni zaudē izpratni par labo un slikto, jo viņiem trūkst īsto vārdu.
Starp citu, pret mani skolēni nekad neatļaujas ne rupjības, ne huligāniskus izlēcienus. Varbūt tieši tāpēc, ka zina: es tūliņ uz karstām pēdām tiešā tekstā pateikšu, ko par to domāju. Ja nu kāds sīkums gadās, ņemu talkā īstos vārdus. Un neviens pat nesūdzas.
Atrast īstos vārdus nenozīmē kašķēties vai lamāties. Bet mēs nedrīkstam liekuļot. Katrai lietai, darbam vai nedarbam ir savs vārds. Un mums ir tiesības tos lietot.
Atgūsim vārdus!
Vēl par mazajām skolām
Protams, protams, visa pamatā ir nauda vai, teiksim, materiālie līdzekļi. Naudas vienmēr ir trūcis un trūks. Neviens nekad nav teicis: man par daudz. Kā labi