Sūdzas kolēģe, lūdz padomu. Pirmklasnieks skolā stundu laikā enerģiski ņemas pa savām vīrišķajām detaļām: izpleš kājas, iebāž roku biksēs un darbojas. Uz skolotājas aicinājumiem to visu pārtraukt, mierīgi atbild: “Drusku pagaidi!” Un tiešām, pabeidzis darāmo, pievēršas mācību darbam. Tas gan veicas arvien sliktāk, bērnam arvien grūtāk koncentrēties kaut kam sakarīgam, viņš kļūst arvien nesavaldīgāks, nervozāks.
Vecākiem šķiet, ka viss kārtībā – viņš taču tikai izzinot sevi! Izzina sevi? Katru dienu? Vairākas reizes stundā?
Skolotāja izmisumā griežas pēc padoma, kur vien var iedomāties, bet visi apjukuši rausta plecus. Līdzīgs gadījums gan skolā bijis, bet tas bērns pāris gados pierimis. Viss arī nav noticis tik bieži un tik atklāti. Bet klasē taču ir arī citi bērni, tie uzdod jautājumus…
Arī es cita padoma nezināju, kā vien to, lai steidzami sauc kopā visus iesaistītos pedagogus, administrāciju, palīgpersonālu un lemj, ko darīt – šim bērnam taču steidzami nepieciešama palīdzība. Lai nu ko arī domātu vecāki, kaut kas tomēr ir jādara.
