Par grāmatu izvēli

Mana vecuma cilvēki labi atceras skolas obligāto literatūru. Tā tiešām bija obligāta – jālasa, un viss. Vai visi izlasīja? Protams, ne. Vai visu izlasīja? Arī ne. Es pati “Zaļo zemi” ņēmu cauri ar prieku, bet Lāča “Vētra” un Sakses “Pret kalnu” izrādījās nepārvarami šķēršļi. Ne reizi vien esmu dzirdējusi bēdu stāstus par lasīšanas izraisītām ciešanām, par to, ka skolas laika pieredze izraisījusi riebumu pret to vai citu autoru vai pat pret lasīšanu vispār.

Vai mūsdienās daudz kas būtiski mainījies? Nu, ne vienmēr. Daudz dzirdēts, ka kolēģi uzliek par izlasāmu to vai citu grāmatu. Nereti tās ir visai apjomīgas. Slinkākie (kas tā parasti tiek saukti, īsts slinkums ir reta dabas parādība) vai lasīšanas prasmes pietiekami neapguvušie tad vienkārši atmet visam ar roku – lai notiek, kas notikdams. Čaklākie cīnās, zobus sakoduši, nereti pat riebumu pārvarēdami. Apzinīgie sauc palīgā vecākus vai citus radiniekus un kaut kā galā tiek. Cik no tā visa labuma – visai diskutējams jautājums. Ko tas dos, ja skolēns grāmatu gan izmocīs, bet turpmāk vairīsies no lasīšanas kā no uguns, šo bēdīgo pieredzi prātā turēdams?

Taču ir vēl viena lieta – pašu grāmatu izvēle. Protams, ir ļoti labi, ja skolēni lasa vērtīgas mūsdienu grāmatas un klasiku. Bet ja nu skolēns attiecīgajā brīdī grāmatai galīgi nav gatavs? Vienkārši nav vēl tiktāl izaudzis. Pagaidām. Bet uzdevums negaida.

Sakiet, lūdzu, kā lai palīdzu izmisušai vecmāmiņai, kura man jautā: kā paskaidrot tikko 8.klasi (tikai astoto!) beigušai vēl stipri bērnišķīgai meitenei romāna “Svina garša” problēmas cēloni? Teksts tika rūpīgi kopā izlasīts, par laikmetu izrunāts, nezināmie vārdi noskaidroti. Taču paskaidrot, kāda tieši operācija un kāpēc tika izdarīta galvenajam varonim un tieši kāpēc viņu nošāva – to vecmāmiņa, kautrīga būdama nespēja. Ko lai viņai saku?