Pamazām turpinās šūmēšanās par sliktajiem matemātikas eksāmena rezultātiem. Īss kopsavilkums secinājumiem: sliktie skolotāji sliktajās skolās slikti strādā. Ir arī praktiski ieteikumi, piemēram, steigšus atlaist visus sliktos skolotājus, lai nāk vietā tie jaunie, labie (nav gan norādīts, no kurienes šī straume plūdīs). Nujā, bērni arī varbūt nav pietiekami centušies, skolas vājākos nav pietiekami integrējušas utt. Var jau būt.
Taču ir tāds jauks vācu vārdiņš: langsam! Tas nozīmē: lēnām pār tiltu, apakšā ūdens! Te būtu ko piebilst.
1. Esmu diemžēl strādājusi daudzās skolās, bet matemātikas skolotāji par laimi tajās bijuši pārsvarā labi un pat izcili. Tiesa, arī daži labi viduvēji, bet nevienā darbā taču nav tikai izcilnieki vien. Diez kur slēpjas tās slikto un briesmīgo matemātiķu masas? Man tik traki laimējies? Hmmm…
2. Šogad pār Latviju veļas dīvains pārsteiguma vilnis: kā, vai tad skolā tik tiešām ir jāmācās? Vai tad visus, kas ieraduši tur tikai muļķi laist, neizvilks, nepadarīs sekmīgus? Eksāmenā būs jāzina pat 10% no visa mācītā? Kādas šausmas! Un tas viss pēc laimes, ka agrāk pārcēla no klases uz klasi pat ar vairākām nesekmīgām atzīmēm, ka atlika dažiem labiem vecākiem izdarīs spiedienu uz administrāciju, lai atlaiž prasīgu skolotāju, lai “ieliek” sekmīgu atzīmi u.tml.? Kā tad tā?!
3. Pamazām un lēni nāk apjausma, ka visatļautība nav gluži tas labākais, ko varam bērniem dot, ka nav īsti labi, ja mūsu mīluļi drīkst skolotāju nolamāt, stundā trobelēties, demonstratīvi nemācīties utt. Izrādās, ka skolotāji ir tik neprasmīgi, ka nespēj tādos apstākļos labi strādāt, bet tos – varat iedomāties – uz līdzenas vietas pat neatlaiž.
4. Sabiedrībai tak jābūt politkorektai! Tāpēc jāmāca vienā rindiņā visi vienādi, jāintegrē visi, draudzīgi jāiekļauj arī tie, kuri ne tikvien patiesībā ar steigu būtu jāved pie ārstiem, bet arī tie, kuri izdarījuši pat noziegumus. Un muti ciet! Aizrādīt arī var nebūt pareizā pieeja. Kā jums liekas, cik laika tas viss paņem, un vai skolotājs tās integrēšanas laikā spēj normāli mācīt?
5. Savā latviešu valodā kā piemērus dažkārt paņemu arī matemātikas uzdevumus. Un nekā! Kā var prasīt tos izrēķināt, ja skolēns netver tekstu, nesaprot, kas tur notiek, kas ko dara! Un jebkurā teikumā, ja jāatrod teikuma priekšmets un izteicējs (tātad darītājs un darbība), sāk saukt uz dullo jebkādus vārdus, kas kaut cik atgādina lietvārdus nominatīvā vai ko tamlīdzīgu. Īsi sakot – neprot domāt. Kaut kas smagi palaists garām. Un man taču ir vidusskola, kurā sabrauc no visas Latvijas!
Protams, es šeit sabiezināju krāsas, bet ideja skaidra: rokas nost no matemātikas skolotājiem! Gana esmu atskatījusies, kā viņi nopūlas par spīti visām nebūšanām, kā deg par katru skolēnu. Un, ja kaut kas nav izdevies, beigsim meklēt kaut kādus mistiskus “vainīgos” un skatīsimies, ko varam līdzēt!
