Par to pašu

Parunāju ar skolotāju, kura regulāri piedalās eksāmena darbu labošanā. Viņa bija domājusi, ka es apšaubu pašu labotāju darba kvalitāti. Nē, ne jau par to ir runa. Domāju, ka viņi savu darba daļu veic godprātīgi. Jautājums – kāpēc tas velkas tik ilgi.
Labošanai piesakās paši skolotāji. Ja viņu būtu vairāk, darbs ietu ātrāk. Kāpēc piesakās mazāk? Kāpēc es pati nepiesakos? Varu teikt tikai par sevi – vairs veselība netur vēlos vakara un nakts darbus. Pa dienu jātiek galā ar tiešajiem pienākumiem, kuru jau tā ir pārāk daudz un nevar padarīt pietiekami labi. Un tādu skolotāju ir daudz.
Piekrītu arī aizrādījumiem, ka agrāk daudzi skolotāji… nu… teiksim, nebija īsti godīgi. Daži saprata, ka skolēns izbaiļu brīdi drusku jāatbalsta, cits bažījās par savu reputāciju, citus – būsim atklāti – spieda priekšniecība. Ja skolotājs ir strādājis pietiekami labi un ir ar stingru mugurkaulu, viņam tas nav jādara. Tam, kurš nobijies, pietiks ar roku, uzliktu uz pleca.
Bet kur tad ir tie godprātīgi, sirdsskaidrie skolotāji? Kāpēc viņu ir tik maz? Un kur ir godīgie darba darītāji, kuri strādā no sirds, cik spēj un var? Kāpēc nepietiek pat to, kas vienkārši strādā un darbojas, pat ja ne vienmēr viss sanāk labi? Kas vainīgs, ka skolotājiem gadu desmitiem gāztas uz galvas samazgas un celtas visvisādas prasības?
Kas, ellē purā, to putru ievārīja?