Kas mācīs?

Rīts. Rets gadījums – skatos TV. Skolas direktors runā par tēmu, kas nesen (beidzot!) aizsākta – ko darīt ar bērniem, kuru dēļ klasesbiedri vai pat skola (vai bērnudārzs) ar visiem pedagogiem nevar normāli strādāt. Laikam būšot jāapmāca atsevišķi mājās. Aizdomājos.

Jautājums – kas mācīs? Laikam tak tie paši pedagogi. Tātad potenciāli arī es. Tūlīt nākamais jautājums – kas maksās? Laikam taču neviens – skolotājs tak kaut kādu algu saņem, lai nu dažas liekas stundas pastrādā. Tā, protams, neviens nav teicis, bet tāds ir parastais scenārijs, kad kas jauns ir izdomāts.

Direktora balsī skan slēpta cerība, ka tad par bērna izglītību būs atbildīgi vecāki (nepiepildīts sapnis). Tas nav domāts kā sods. Citiem bērniem tad būtu iespēja mierīgi mācīties. Vecākiem – nepārprotams aicinājums meklēt risinājumu.

Droši vien man tūdaļ uzbruks neskaitāmi šo nabaga bērnu aizstāvji. Varat nepūlēties. Es zinu, kā ir, ja bērns slims. Bet tikpat grūti ir noskatīties, kā vecāki stāvus dzen savu bērnu postā, ja atsakās problēmas redzēt un meklēt tām risinājumu, vainojot gan skolotājus, gan bērnudārza darbiniekus. Gana esmu redzējusi arī bēdīgos un pat visbēdīgākos rezultātus.

Ko darīt? Tikai viens ceļš – sadarboties un meklēt risinājumus visiem kopā – skolai, vecākiem un sabiedrībai. Tāls sapnis, tomēr uz to vajadzētu vismaz tiekties.