Par pacietību

Daudzi cilvēki iedomājas, ka skolotāja darbā atliek tikai kaut ko pateikt (dari tā vai nedari šitā), un viss notiek, protams, ja skolotājs ir speciālists, autoritāte utt., utjpr. Diemžēl tā parasti nenotiek vis, lai nu ar kādām spējām šī mītiskā būtne – superskolotājs – būtu apveltīta. Lai ko mēs darītu, uz ātru efektu cerēt velti.

Visbiežāk ir jāveic tāda kā lēna tamborēšana, tas ir, ar acs kaktiņu vērojot vienu, otru, trešo utt. skolēnu, jāpamana, kad ko teikt, kad klusēt, kad pabārt, kad paslavēt, kad jārīkojas strauji, asi un pat, iespējams, ne visai likumīgi.

Visbiežāk rezultāti nāk lēni. Tā sestklasnieks, kas ģimenes apstākļu dēļ ir mainījis skolu, atsakās sadarboties un visu stundu guļ, galvu uz rokām nolicis. Tad jānoķer mirklis, kad viņš ir gatavs pacelt galvu un atbildēt uz visvienkāršāko jautājumu. Nokavēt nedrīkst. Pārsteigties arī ne. Starp citu, pilnībā darbā viņš ieslēdzās pēc pusgada. Klasi pabeidza.

Tāpat jānoķer mirklis, kad ar māti, kas regulāri terorizē skolotājus, ir iespējams puslīdz mierīgi un saprātīgi runāt.

Un tas lielais puisis, kas 10.klasē atnāk ar ciešu pārliecību, ka visi skolotāji to vien dara, kā vēl viņam ļaunu un plāno kādus uzbrukumus? Ko iesākt ar tādu? Recepte vienkārša – laipnība, godīgums un elementāra cilvēcība. Zāļu lietošanas laiks – divi gadi. Rezultāts – sirsnīgs smaids un šķiroties dāvanu maisiņš, pilns ar speciāliem kārumiem (ko es drīkstu ēst). Ar dāvanām neesmu lutināta, tāpēc stipri apjuku, bet tas smaids gan bija ko vērts!

Tāpat pēc divu gadu pūlēm vēstule no armijas vecajos (ne labajos) laikos: “Skolotāj, es visu sapratu, Jums bija taisnība!”

Tur jau tas grūtums – reizē būt vienmēr gatavam kā pielādētai plintei un tai pašā laikā gadiem ilgi šķietami veltīgi tamborēt.