“Skolotāj, vai jūs streikosiet?” jautāja vienpadsmitie pirms vairākām dienām. Atbildēju piekrītoši. “Kāpēc?” Atbildi iesāku: “Tāpēc, ka izglītības sistēmā pašlaik viss ir…” Viņi teikumu pabeidza manā vietā, un neņemos to šeit citēt. Tālāk nāca “pareizi, skolotāj” un tamlīdzīgi. Uztraucas taču, mazie nabadziņi, par eksāmeniem, par nezināmo, kas gaida priekšā, par to, ka no skolām aiziet skolotāji, un kas zina, par ko vēl. Viņi patiešām gribētu, lai skolotājiem maksā vairāk un tiem nav nežēlīgi jāpārpūlas – tad tak pašiem būtu vieglāk, stundas kvalitatīvākas un pedagogi laipnāki.
Bet ir tā kā ir. Un izlīgumam atkal piedāvāja dižu algas pielikumu (lielākais, ko esmu saņēmusi bija apm. 10 eiro). Man gan ar matemātiku pavāji, bet pavirši rēķinot, sanāca par kontaktstundu būšot pat veseli 9 centi vairāk. Paldies! Piemaksāšu no pensijas (ha, ha!) 10 centus, un lieciet mani mierā! Klasē gan ieskanējās žēli smilksti: “Skolotāj, jūs taču mūs nepametīsiet?!” Nevarēju atbildēt ne jā, ne nē. Varbūt vēl gadu vai divus novilkšu, bet nekāds diži labais darbs tas nebūs.
Dēls aiziet mēģināt spēkus fizikas skolotāju frontē – caur to skolotāju ātrcepšanas iestādi. Nez, cik no cepumiņiem skolās aizķersies? Meita no skolas aiziet. Patīk un labi sanāk, bet gribas savu dzīvi un dzīvokli – tam nesanāk naudiņas, jāpelna citur. Varbūt kaut kad atgriezīsies skolā.
Tā nu sēžu, streikoju un rakstu. Vēl paspēšu iekrājušos darbus izlabot.
