Kad gads uz beigām

Nogurums. Liels nogurums. Kad pulkstenis nāk uz sešiem, sāku visu putrot. Metu mieru un braucu mājās. Pa ceļam jāpieskrien kaimiņu skolā, jāsatiek kolēģe. Tā arī vēl darbā un tā kā izbrīnījusies prasa:
– Kā, tu jau beidzi?
– Nē, pati izbeidzos. Esmu iemācījusies: kad vairs nevar, tad jāmet miers un jābrauc gulēt. Lai vai tā pasaule sagrūst.
– Ui, to man arī vajadzētu iemācīties, citādi nevar aizmigt un visādi murgi rādās.
Tā ir. Ja skola atvazājas līdz uz mājām, gulēšanai beigas. Tas mūžīgais pašpārmetums: nav izdarīts tas, nav paspēts šitas. Nezinu to un nezinu šito. Darīt tā vai labāk šitā? Bet iemācīties skolu atstāt tur, kur tā ir, un nestiept darbu līdz uz māju tomēr ir iespējams, taču tas prasa laiku, pūles un rūpīgus treniņus.
Lai nu mums veicas apgūt šo grūto mākslu!

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Skolotāja Māra Ozola smīnīgs portrets

Par slodzi

Neatceros, ka būtu izdevies kādu gadu strādāt uz vienu slodzi. Ak, jā, vienugad bija gan pusslodze – kad strādāju citā darbā un palūdza paralēli padarboties,

Turpināt lasīt »
Skolotāja Māra Ozola bučseja rozēs

Bailes

  Nupat internetā sākam runāt par jaunu tēmu – bailēm. Jā, skolotāji baidās. No daudz kā. No bērniem, vecākiem, priekšniecības un pat paši no sevis.

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!