Pēc iepriekšējā raksta redzams, ka lasītāji sadalījušies divās bargās nometnēs – tie, kuri uzskata skolotājus par slinkiem, naudu prasošiem slaistiem, un tie, kuri šo profesiju redz kā visnotaļ godājamu. Pa visu ir vēl citi, tostarp skolotāj-vecāki vienā personā. Tādu nav maz, ja skaita arī vecmāmiņas un vectētiņus. Un arī te problēmu gana.
Skolas, klases, administrācijas prasības, paši skolēni un skolotāji nav vis kā filmās redzētas klonu armijas. Tās ir visai atšķirīgas pasaules, jo nav pat divu vienādu cilvēku. Prasīt, lai šajā sarežģītajā sistēmā viss ir akurāt vienādi, būtu… teiksim, mazliet dīvaini. Piemērus? Lūdzu!
Gandrīz visai klasei pārbaudes darbā atzīmes nesekmīgas. Ko nu? Vainot skolotāju? Bērnus? Vecākus (Bet mēs tik ļoti nopūlējāmies, mājasdarbus pildot!)? Anulēt rezultātus (Tā būtu krāpšanās!)? Vienas receptes nav. Tikai skolotājs var tādā reizē meklēt ķibeles cēloņus un tos novērst. Tikai skolotājs zina, kas teikts stundās, kas un kā mācīts, kas ir vai nav noticis. Es parasti ļauju labot – pēc tam, kad par šo tēmu vēl papildus strādāts. Atsevišķās reizēs neļauju (nekaunīga un ļaunprātīga špikošana). Man nav iebildumu, ja skolēni paņem līdz šādus vai tādus darbus un pēc tam atnes atpakaļ, vai arī fotografē tos. Taču zinu gadījumus, kad kolēģiem tas beidzies ar nepamatotiem uzbraucieniem un papildus prasībām no tādu vecāku puses, kuri nez par ko cīnās un svēti tic sava mīluļa stāstītajam. Bet pusaudži parasti nespēj pilnībā novērtēt ne savu sniegumu, ne arī savu prasmju un zināšanu apjomu.
Protams, vispārējie likumi un noteikumi ir jāievēro. Bet, jo brīvāks savā darbībā ir skolotājs, jo labāk viņš veiks savus pienākumus un labāks būs rezultāts. Un ideālajā gadījumā tēvs un māte nāks uz skolu, lai sadarbotos ar pedagogiem un palīdzētu savam bērnam. Ak, šis tālais ideāls! Bet ticiet man – tā dažkārt gadās!
