Nu reiz dabūjām izbaudīt uz savas ādas, ko nozīmē īsta dabas stihija. Sagaidījām to tālu no mājām – Lietuvas vidienē, un tur bija tāpat kā Latvijā, cik nu varu spriest pēc interneta materiāliem un pa ceļam redzētajiem postījumiem.
Skatoties dabas trakošanā gribot negribot nāk prātā domas par cilvēka niecīgumu tās priekšā. Tāpat jādomā par tiem neprāšiem, kam ar dabas postījumiem vien nepietiek, kas ar karu grūž visu cilvēci postā un briesmās.
Tak prātā nāk vēl šis un tas. Mājās braucot gribot negribot atmiņā sarosās agrāk teiktais, darītais, rakstītais. Un tāda nelaba dūša: es tak paredzēju to un šito, kādam kaut nedomājot kaut ko pateicu, kaut ko uzrakstīju. Un… nolāpīti daudz no visa tā ir piepildījies. Un tad nāk kaut kāda dīvaina vainas izjūta – it kā es būtu varējusi darīt vismaz kaut ko, lai būtu labāk. Mēs katrs tak varējām kaut ko darīt. Bet dzīvojam tik nost, kamēr… Jā, kamēr nāk katastrofa vai, nedod Dievs, karš.
Ko tagad darīšu? To, ko varu – glābšu dārzu, lasīšu no nolauztajiem zariem bumbierus. Un cerēšu, ka viss, ko esmu iedomājusies, nepiepildīsies. Negribu būt Kasandra.
