Viesojos Daudzeses pamatskolā. Skaista skola, celta pirms kara tieši šim nolūkam, tolaik ļoti moderna. Viss sakopts. Jauna, enerģiska direktore. Bērni – kā jau bērni. Dažādi. Veseli 90, mazai attālai lauku skolai diezgan daudz. Skolotāji – kā jau skolotāji. Par laimi neviena netrūkst, ir pilns komplekts, kā paši saka, brīnumainā kārtā. Pusdienas – lieliskas, reti kurā skolā tādas ēstas.
Noturu savas nodarbības bērniem. Nolasu lekciju vecākiem. Publika atsaucīga. Patīkami te būt, tīri vai gribas uzkavēties. Un tomēr… Pāri visam tāda tumša ēna. Svešam grūti saprast – bažas vai bailes? Skaļi to var pateikt vienā teikumā. Vai tik mūs nelikvidēs?…
Grūti iedomāties šo jauko vietu pamestu un tukšu. Tādu, kādas jau ir daudzas citas. Tukšas vietas zaļos mežainos tuksnešos.
Vai tiešām uz visu jāskatās tikai no maciņa aspekta? Tad jau drīz var pienākt diena, kad bērni man pateiks: tā mamma mums izmaksā pārāk dārgi. Labāk klapēsim nost! Un ko tad?
