Par eksāmeniem

Eksāmeni paskrējuši. Nu var pārdomāt, kas un kā, un kāpēc izdevies vai salaists grīstē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, liekas drusku labāk. Mutiskais 11.klasei bija skolēniem paceļams, nezinu, kā gājis ar rakstiskajiem darbiem. Žēl, ka netiku savējos pavadīt – vajadzēja braukt kontrolēt citus. Nu, ja vajag – vajag. It kā viss puslīdz kārtībā. Un tomēr…
Visam pāri tāda kā slepenības aura, sajūta, ka skolotājam tā īsti uzticēties nevar (potenciāls noziedznieks taču). Visvisādi sarežģījumi, noteikums uz noteikuma. Es jau saprotu – jābūt vienotiem kritērijiem utt. Bet vai tiešām viss jālaiž caur pašu dižo centru? Kaut kā neredzu to dižo ieguvumu. Vai valsts ko diži iegūst? Skolēni? Skolotāji? Lūdzu man, vecam muļķim, paskaidrot!
Mums savlaik bija ferma – sešas gotiņas un citas radības. Man patika tur strādāt, žēl, ka veselība neizturēja. Bet vai es gribētu savā īpašumā fermu ar 400 govīm un robotiem-slaucējiem? Nē. Negribētu. Pazūd cilvēciskais faktors. Un ja nu tas pazudīs arī skolās?
Ejam uz lielfermām, lielskolām. Vai arī uz robotiem skolās? Kur cilvēciskais faktors?

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Par krievu valodu

Viņdien dabūju pa mizu no radinieces. Kā es tā esot varējusi – rakstīt internetā muļķības, ka skolā jāmāca krievu valoda. Visā pasaulē tak tagad krievu

Turpināt lasīt »
Skolotāja Māra Ozola prieks par puķēm

Es skatos

Es skatos uz zālē sēdošajām skolotājām. Tik dažādas un tomēr līdzīgas. Jā, nodzītas. Jā, nogurušas. Un tomēr… Viņās ir kaut kas tāds, kas gribot negribot

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!