Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!
Sakiet, lūdzu, – vai bērni piedzimst ar videoierīcēm rokā? Vai mēs plānojam audzināt cilvēku, kas var un grib kustināt tikai rādāmpirkstu virs datorpeles? Laikam taču ne. Mums vajag vispusīgi attīstītu cilvēku, domājošu, ar izpratni par lietām un to dabu. Vai mēs viņu atradīsim internetā? Diez vai. Jāaudzina vien realitātē. Un pašiem.
Dažbrīd skolās liekas: nu tik mācīsim programmēt, informatizēt, iedatorizēt, iedatorspēlēt un tā tālāk. Nu labi, varbūt vēl matemātiku, kaut ko no dabaszinībām, pat kripatu no latviešu valodas un literatūras. Bet pārējie priekšmeti? Vai tie nav saulītē ceļami? Un kaut kā nepamanām, ka valstīs, kas slavenas ar savu izglītības līmeni, kaut vai tajā pašā Somijā vai Japānā, bērni nebūt nesēž cauru dienu viedierīcēs. Viņi muzicē, kustas, zīmē, darbojas ar vielām un lietām, tā gūstot patiesu priekšstatu par pasauli.
Jau Alberts Šveicers pagājušā gadsimta Āfrikā saskārās ar problēmu, ka var noalgot veselu lērumu izglītotu cilvēku kantora darbam, bet nevar atrast nevienu, kas spētu pagatavot patiešām nepieciešamas lietas, jo trūkst meistaru, un šī iemesla dēļ panīka daudzas apdzīvotas vietas. Vai gribam atgriezties tajos laikos? Nē, mūsdienu skolā ir svarīga vieta gan darbmācībai (lai kā to sauktu), gan sportam, gan mūzikai, gan mākslai. Mums tas attīstītais cilvēks tik ļoti, ļoti vajadzīgs!
Ir viegli aizrauties ar jauno. Taču ne jau velti skolā ir dažādi priekšmeti. Dosim visiem zaļo gaismu (un, protams, arī līdzekļus)!