Pie mums, Murjāņos, sanāk bērni no visām Latvijas malām, tāpēc ir vieglāk saskatīt mūsu kopīgos klupšanas akmeņus. Un viens no tādiem – patiesībā ne vairs akmens, bet īsta klints – ir slinkums.
Par slinkumu mēdz runāt visi. Skolotāji sūdzas, ka bērni slinki. Vecāki tāpat. Bērni paši bieži par sevi saka: esmu slinks (nez, no kā samācījušies?). Skolā, kur strādāju agrāk, daļa skolēnu slinkumu mēģināja minēt kā pilnīgi attaisnojošu iemeslu neizdarītam mājas darbam. Tad kas tas slinkums īsti ir?
Manuprāt, īsts slinkums ir kā Lohnesa ezera briesmonis – visi par to runā, bet neviens nav redzējis, un ir lielas šaubas, vai tas vispār eksistē. Domāju, ka īsts slinkums ir visai reta dabas parādība. Arī mēs paši labprāt izvairāmies no nepatīkamiem darbiem, īpaši, ja tie gaužām slikti padodas. Vai tāpēc esam sliņķi?
Bieži aiz tā sauktā slinkuma slēpjas laikā neatklāti un nenovērsti mācību traucējumi, kuru dēļ skolēns velta patiešām lielas pūles, lai izvairītos no darāmā darba. Varbūt pie vainas ir nepatīkamas atmiņas, kādi nepatīkami pārdzīvojumi. Vai kas cits. Varbūt tikai kāds grūtāks brīdis.
Tad kāpēc mēs pārmetam?
