Lasu rakstu par to pašu – skolotāju trūkumu. Ar studētgribētājiem pedagoģijas jomā viss kārtībā – konkurss uz iestāšanos pamatīgs. Cita lieta, ka jaunie speciālisti tāpat kā ļaudis no ātrajām programmām drīz vien paņem vagu. Nav nekāds brīnums.
Vajag tikai cilvēkam nokļūt skolā, un viņa dzīve pārvēršas kā uz burvja mājienu. Viņš pārsteigts konstatē, ka reālais darbs un situācija skolā stipri atšķiras no tā, ko par to domā sabiedrības lielākā daļa. Izrādās, ka jāstrādā garas, bieži vien neapmaksātas stundas, jāpilda visādi papīri (vai jādarbojas datorā, vienalga), par kuru lietderību parasti ir lielas šaubas vai vēl sliktāk, jākavē laiks, turklāt lielā mērā nelietderīgi, dažādās sēdēs (nupat dzirdēju piemērotu jaunvārdu – pedagoģiskā tupe) utt., utjpr.
Taču bieži vien skolotājus no darba, kas patiesībā pat patīk un tīri labi izdodas, aizdzen vecāku (nekompetentas pamācības, sūdzības, čatiņi, skandāli u.c.) un pat skolēnu (nepaklausība, nesavaldība, agresivitāte, klajš huligānisms, ignorance u.c.) aktīvi negatīvā attieksme.
Kamēr tas nemainīsies, skolas kļūs arvien tukšākas. Diemžēl.