Ak, šis bērnu bubulis – pārbaudes darbi! Bez tiem, protams, neiztikt. Bet iebāzt visus skolotājus vienā lielā pārbaudes darbu noteikumu maisā, sakratīt un tad likt visiem darboties vienādi – tas jau ir par traku. Nu tik būs labi, kad visi visā Latvijā darīs tieši tā un tā – kāds absurds!
Kāda kompetenta persona kursos man teica, ka lielu daļu pārmaiņu likumos un noteikumos panākuši vecāki ar saviem advokātiem. Tur jau tā lieta! Vai viņi arī ķirurgiem un zobārstiem likumus nosaka?
Reiz no mūsu pašreizējās ministres dzirdēju jauku frāzi, ka trūkst telpas skolotāju radošajam darbam. Vai tad tāda telpa vispār ir? Vai tāda var būt, ja visu laiku nāk kaut kādi likumi un nolikumi, kas turklāt viens otram runā pretī?
Lai tur augšā pieņem, kādus likumus grib. Tik un tā darīšu, kā esmu darījusi jau kopš sapratu, kā skolotājam jāstrādā. Tā, kā iemācījos jau padomju laikos. Dokumentos viss būs kārtībā. Skolēniem mācīšu to, ko viņiem vajag, un tā, kā varu un protu. Pēc iespējām mācīšos klāt ko jaunu. Mani nepieķers, jo skolā, kur pašlaik strādāju, neviens nav ieinteresēts pazemināt mana darba kvalitāti, galvenais taču ir rezultāts. Tas būs pietiekami labs.
Bet par to labošanu – man ir sava jau gadiem iestrādāta sistēma, kad skolēni īpaši daudz iemācās tieši labošanas procesā. Netaisos to mainīt, jo tad zināšanas tiešām mazināsies. Netaisos visu laiku un spēku veltīt kaut kādiem formāliem cipariem. Man ir svarīgs mācību rezultāts, nevis cipars. Arī bērnu žēl. Lai tā pasaule iet ieskrieties.