Ņamm, ņamm!

Daudzi domā, ka Murjāņos mācās tikai topošie olimpieši, citi – ka tur mitinās tikai bezsmadzeņu muskuļu kalni. Tā vis nav. Jā, internetā, radio un TV ziņās mudž manu bijušo skolēnu vārdi, uzskaitot visvisādas uzvaras un balvas un ļaujot atcerēties viņu sekmes ārpusklases lasīšanā. Bet tas nav galvenais.
Daudz svarīgāk ir, ka te aug motivēti cilvēki, kam ir mērķis, kas nebaidās grūtību un prot koncentrēties, lai paši virzītu savu dzīves ceļu, nevis ļautos straumei. Jā, ne visi kļūst par čempioniem, viņi dodas citā virzienā, atstājot sportu vien kā hobiju. Bet vai tad tādi cilvēki mums nav vajadzīgi – enerģiski, kas nebaidās darba un grūtību? Lai nu tādi augtu katrā skolā!
Gribat piemēru? Lūdzu! Mācījās pie mums vidusskolā tāds jauneklis Niklāvs – viens no daudziem. Mācījās, trenējās, bet savu dzīvi ar sportu vien negribēja saistīt. Nē, viņš nenodibināja mieru pasaulē, nepadarīja Latviju par ekonomikas lielvalsti vai ko tādu. Dara to, ko var un spēj – atvēris ēdināšanas uzņēmumu Monbontacos pašā Rīgas centrā iepretī operas namam. Un tas ir sports, kas palīdz – norūdījis raksturu, attīstījis sacensības garu, izveidojis personību.
Protams, aizgāju paskatīties – savā dzimšanas dienā kopā ar radiniecēm tur cienājāmies. Bija garšīgi un daudz, visu nevarējām vinnēt un paņēmām līdz vakariņām. Saldo turklāt dabūju kā dzimšanas dienas dāvanu.
Taču visgaršīgākā bija tikšanās ar cilvēkbērnu, kurš manu acu priekšā izaudzis un kļuvis par cilvēku. Par ārpusklases lasīšanu gan aizmirsu pajautāt.