Ir tik jauki braukāt pa Latviju, redzēt visādus nostūrus, apmeklēt dažādas skolas. Neslēpšu, mazās man sirdij tuvākas, taču arī prāvākās apciemot ir interesanti. Bet viena skola man allaž palikusi atmiņā, un to apciemot bija īpašs prieks.
Augstkalne. Skaista ēka, skaista vieta, skaisti cilvēki. Jaukas atmiņas. Kaut gan manai pirmajai turienes audzinātajai klasei jau galvas metas sirmas, redzu viņus gara acīm tikpat jaunus, enerģiskus un darbīgus kā kādreiz. Visus pasākumus paši saorganizēja, saņēmu tikai lapiņu ar manu pienākumu sarakstu. Augstskolās sastājās tik daudz, ka pat prēmiju saņēmu. Jauki, izpalīdzīgi kolēģi, sabiedrības atbalsts. Žēl, ka nācās aiziet (tas nebija saistīts ar skolu).
Atgriežoties pēc tik daudziem gadiem – un 36 ir liels cipars – nākas diemžēl dzirdēt arī skumjas ziņas, taču prieks redzēt, ka skolas ēka kļuvusi vēl skaistāka, apkārtne sakopta, ir cilvēki, kas turpina manu darbu. Viss notiek!
Varonība
2020-11-11
Šad tad paskatos ļoti vecas filmas. Šoreiz par savlaik slaveno Aleksandru Matrosovu. Ko tur teikt – puisis tiešām varonis, atdeva dzīvību idejas vārdā, biedrus izglāba.
