Tik līdzīgi un tomēr atšķirīgi. Lielajās skolās vairāk distancēti un sasteigti, mazajās – personiskāki un sirsnīgāki.
Attālināto mācību laikā to tikpat kā nebija. Kaut kā pietrūka. Septembrī atgriežoties skolā, acis vēl kaut ko meklēja. Nebijām atvadījušies. Kaut kas it kā palika nenokārtots. Tas tomēr ir ļoti svarīgi – vienai lietai pielikt punktu, pirms sākt nākamo.
Kādreiz šķirties no cilvēkbērniem, ar kuriem kopā pavadīti gadi, likās skumji. Tagad esmu iemācījusies, ka viņus – gribi to vai ne – jāpalaiž kā putnēnus no perēkļa. Darbs padarīts. Viņiem savs ceļš ejams. Mēs sagaidām nākošos.
Lai arī svinīgajās runās vārdi un citētās dzejas rindas mēdz atkārtoties, kaut arī rituāls allaž līdzīgs, lai arī ziedi tāpat ir atbilstoši sezonai, tomēr prieks, ka šogad varējām svinēt uz pilnu klapi un kā pašiem patīk.
Un tad – pie darba!
