Visā pasaulē tiek lietots tāds priekšmets kā nazis. To pazīstam jau kopš akmens laikmeta. Ar nazi var sagādāt pārtiku, apstrādāt koku, medīt, ar ļoti asu nazi – izdarīt smalkas ķirurģiskas operācijas, greznus un dārgus nažus liek uz svinību galda. Tā varētu turpināt ilgi un dikti. Un tikai idiotam varētu ienākt prātā aizliegt tādu vai citādu nažu lietošanu tikai tāpēc, ka kāds ar nazi rokā laupījis uz lielceļa vai ķīviņa laikā izlaidis otram zarnas.
Tieši tāpat ir ar vārdu. Tas ir vispusīgi lietojams rīks, turklāt skolotājam pats galvenais. Prasīt no skolotāja tikai tādu vai citādu vārdu lietošanu tādā vai citā intonācijā ir tas pats kā prasīt ar kabatas nazīti nomedīt mamutu vai tīrīt nagus ar viduslaiku zobenu. Tikai skolotājs pats konkrētajā situācijā tiesīgs izvēlēties, ko un kā teikt.
Un skolotājam jāizmanto visi vārdi, visas to nozīmes, visas iespējamās un par neiespējamās intonācijas. Dažreiz vārds būs maigs, citreiz – laipns, citreiz – jocīgs. Jā, pie īpašas vajadzības arī ass vai pat nežēlīgs. Vai jūs ļautu sevi operēt žēli stāvošam un vaimanājošam sirds ķirurgam?
Jā, gadās kļūdas. Jā, mēdz būt pārpratumi. Bet – vai tad šos pašu uķi-puķi sistēmā lolotos bērnus gaida kāda mistiska ideālā pasaule, kur viņus uķinās līdz mūža galam? Vai viņiem nav jāiemācās uztvert dažādus vārdus un tikt galā ar visvisādām situācijām?
Nu, kā tad būs? Aizliegsim ražot un lietot nažus? Vai tomēr mācīsim ar tiem rīkoties?
