Pasprūk…

Jā, gadās. Meitenei stundā kas nesanāk, un viņa ne pārāk skaļi (bet dzirdami) nosaka “p…”, zēns no priekiem par labu vērtējumu novicina roku rupjā žestā. Vai otrādi, vienalga. Ko darīt? Nereaģēt, demonstrējot savu labo audzināšanu?
Nē. Mēs esam skolotāji, un mums jāskaidro. Savu labo audzināšanu varam demonstrēt, ja kādam nejauši pasprūk purkšķis pa apakšgalu. Pa augšgalu nekas nedrīkst sprukt. Tas jākontrolē. Mums jāpaskaidro, ko nozīmē žests vai vārds, kad to lietot vai nelietot. Protams, tas vajadzīgs tikai pirmajā reizē. Pēc tam pietiek ar nelielu mājienu vai skatienu. Citreiz reaģē paši skolēni.
Tieši tas mums jāiemāca – kad ko drīkst un kad nedrīkst, jo ir reizes, kad tas rupjais vārds vai žests ir tieši nepieciešams. Bez sašutuma vai nosodījuma – vienkārši jāpaskaidro. Un, ja vajag, vispirms pašam jānoskaidro.
Un nav jāklausās iebildumos, ka šos vārdus lieto tādā vai citā nozīmē. Katram vārdam vai žestam ir pamatnozīme. Un punkts.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Skolotāja Māra Ozola sāpēs

Opītis saslimis

Mūsu Opītis saslimis. Kaite pielavījās nemanot. Viņš tikai pamazām kļuva arvien vājāks, tad sāka mazāk ēst un šad tad vēma. Sliktums kļuva redzams, kad uz

Turpināt lasīt »
Skolotāja Māra Ozola smīn

Viņi redz!

Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!