fbpx

Pasprūk…

Jā, gadās. Meitenei stundā kas nesanāk, un viņa ne pārāk skaļi (bet dzirdami) nosaka “p…”, zēns no priekiem par labu vērtējumu novicina roku rupjā žestā. Vai otrādi, vienalga. Ko darīt? Nereaģēt, demonstrējot savu labo audzināšanu?
Nē. Mēs esam skolotāji, un mums jāskaidro. Savu labo audzināšanu varam demonstrēt, ja kādam nejauši pasprūk purkšķis pa apakšgalu. Pa augšgalu nekas nedrīkst sprukt. Tas jākontrolē. Mums jāpaskaidro, ko nozīmē žests vai vārds, kad to lietot vai nelietot. Protams, tas vajadzīgs tikai pirmajā reizē. Pēc tam pietiek ar nelielu mājienu vai skatienu. Citreiz reaģē paši skolēni.
Tieši tas mums jāiemāca – kad ko drīkst un kad nedrīkst, jo ir reizes, kad tas rupjais vārds vai žests ir tieši nepieciešams. Bez sašutuma vai nosodījuma – vienkārši jāpaskaidro. Un, ja vajag, vispirms pašam jānoskaidro.
Un nav jāklausās iebildumos, ka šos vārdus lieto tādā vai citā nozīmē. Katram vārdam vai žestam ir pamatnozīme. Un punkts.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Skolotāja Māra Ozola pret skolēnu

Praktisko?

Nupat radioziņās dzirdēju par skolēnu aptauju: bezmaz vai visi gribot, lai māca vairāk reālu, praktisku, dzīvē noderīgu lietu. Hmmm…Jā, protams, vajadzīgas tās ir, BET:1) šo

Turpināt lasīt »

Par krievu valodu

Viņdien dabūju pa mizu no radinieces. Kā es tā esot varējusi – rakstīt internetā muļķības, ka skolā jāmāca krievu valoda. Visā pasaulē tak tagad krievu

Turpināt lasīt »

Ak, šī jaunatne!

Nāk iekšā vienpadsmitklasnieks un rūkņā: “Ir nu gan tagad tā jaunatne!” Izrādās, šo gandrīz no kājām notriekusi skrienoša astotklasniece. Pasmejos: “Jā, kad mēs augām, tad

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!