Šoreiz par Jēkabpils notikumiem

Nerimst un nerimst runas , nebeidzas raksti par traģēdiju ar nelaimīgo sievieti Jēkabpilī. Un nav jau brīnums. Tas patiešām ir briesmīgi. TO jau nu es zinu lieliski – pati vairāk nekā septiņus gadus dzīvoju šādā murgā. Pēc 20 gadiem izdevu grāmatu “Es vairs nebēgu pa sapņiem”, ja kādu interesē vai nepieciešama pieredzes apmaiņa, var izlasīt. Man paveicās (kaut gan es darīju visu iespējamo un daļu neiespējamā, lai šī veiksme atnāktu). Bet tas prasīja laiku, spēku, veselību un, protams, to pašu jau pieminēto veiksmi.

Dažam labam visnotaļ labu gribošam cilvēkam var likties – maitas policisti, iestāžu darbinieki u.c. iesaistītie ļaudis, negribēja palīdzēt. Nav tik vienkārši. Arī ap mani bija daudzi labi cilvēki, kas ļoti gribēja palīdzēt, bet nespēja, jo likums neļāva darīt šo vai to, bet attiecīgā persona – mans bijušais vīrs – bija lielisks manipulators un likumu pārzinātājs ar krietnām aktiermākslas dotībām. Likumus raksta normāli cilvēki normāliem cilvēkiem, pie labas gribas tos var apiet. Esmu redzējusi gana daudz izmisušu miliču un tiesu un izglītības sistēmas darbinieki, kas atdūrās pret savas varēšanas robežām – bez viņu vainas, protams.

Jā, bija arī tādi, kam gluži vienalga, kāds liktenis piemeklē mani un bērnus vai kas vadījās pēc savām interesēm vai atbilstoši pašu pieredzei. Vai kuri bija apmānīti un nesaprata situācijas ačgārnumu. Tas pats ģenerālprokurors (vai kāds nu tas tituls bija) Dzenītis: “Es jūs saprotu, bet palīdzēt nevaru, jo nelaime vēl nav notikusi.” Tas ir, es vēl nebiju pārgājusi līķa kategorijā. Bet man nez kāpēc negribējās panākt mieru šādā ceļā. Vai Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš uzskatīja, ka ģimenes (pat 6 gadus šķirtas) strīda laikā vēlme durstīties ar nažiem var uznākt katram, un sešarpus gadu cietumsodu veikli nomainīja pret pusgadu – jau izmeklēšanā nosēdētu.

Arī potenciālajiem palīgiem uz ielas ir grūti ko darīt lietas labā, ja nesaprot, kas īsti notiek – redzams konflikts, bet skan tādas frāzes kā “mīlulīt, beidz dusmoties, iesim mājās” vai kas vēl intīmāks. Beigsim nosodīt un kritizēt, konstruktīvi norādīsim uz kļūdām. Par tīšu likumu neievērošanu lai vainīgie saņem sodus, paši centīsimies palīdzēt, kā nu spējam – gan lielās, gan mazās lietās.