Nav noliedzams, ka pat vissliktākās lietas var nest sev līdz kaut ko labu. Karš Ukrainā daudziem ir atvēris acis, licis pārvērtēt līdzšinējo dzīvi. Arī visparastākajiem vārdiem tas ir devis brīvību.
Ir nākusi atziņa, ka vārds ir ļoti svarīgs. Un galvenais – tam jābūt patiesam. Ir svarīgi, kādus vārdus izvēlamies un kā tos lietojam. Pagājušajā gadsimtā komunisti ieviesa modi sagrozīt vārdu nozīmes. Labais it kā kļuva slikts, sliktais – labs, un tā it visur. Jo krāšņāks un sazarotāks bija teiciens, jo drošāk tas liecināja par meliem.
Šo “jauko” tradīciju pārņēma citi, un tas noveda līdz politkorektumam, kad par saldējumā vairs it kā nedrīkstēja lietot vārdu “melns” un tamlīdzīgi. Tagad kaimiņvalstī pat draud gari gadi cietumā par to vien, ja karu nosauc par karu.
Pie mums vēl valda brīvība, kaut gan vecās tradīcijas ar krāšņiem vārdiem politikā un bez jebkāda reāla pamata vēl tiek braši lietotas, ir īpaši dažu partiju nosaukumos un ikdienas lietojumā. Arī internetā tie tiek it braši lietoti.
Es prasu brīvību vārdiem. Tie jāatbrīvo no nekaunīgi uzliktajām važām.
Sveši ļaudis man gribēja
Varēm mutes aizdarīt.
Vaļā durvis, vaļā logi,
Vaļā mana valodiņa.
