Izceļojāmies pa Kurzemi – trīsarpus dienas.
Skaista bez gala. Ej, kur gribi , visur sakopts, puķes krāšņas jo krāšņas skaistās dobēs, protams, izravētās – ne tādas kā manējās. Iebraucām arī Turlavā, kur kādreiz dzīvoju. Kolhozu laikā tur bija tā nolaists, ka bijušo skaistumu varēja tikai nojaust, bet tagad.…. Ak! Ja es tur dzīvotu tagad, būtu daudz grūtāk aiziet. Protams, tik lielu gabalu braucot, redzējām arī pamestas vietas un aizaugušus tīrumus, bet to bija maz, ja salīdzina ar plašajiem labības laukiem, kas līgani vijās augšup un lejup, rotāti ar ozoliem, mežu pudurīšiem un citām skaistām lietām. Pilsētas un pilsētiņas, visas jaukas.
Bet sanāca parunāt arī ar kolēģiem. Un tad sākās bēdu stāsti. Par māti, kurai trīs bērni un kura lielu daļu sava laika velta sūdzību rakstīšanai – par skolotājiem, kas, viņasprāt, māca nepareizi un slikti uzvedas. Un ja nu vēl būtu tikai sūdzības! Par vecmāmiņu, kura tik ļoti rūpējas par mazdēlu, ka tagad pedagogiem augstākajās instancēs jāpierāda dokumentāli, ka bērns tiešām neprot lasīt (interesanti – kā to var izdarīt?) un viņam noteikti nāktu par labu vēlreiz iet pirmajā klasē. Un tā tālāk. Šādu stāstu netrūkst. Bet pāri visam viena bēda. Trūkst skolotāju. Trūkst skolotāju. Trūkst skolotāju.
Ko nu? Vai tiešām turpināsim kā līdz šim?
