Esmu slimnīcā.Manā palātā ir vēl viena tante.Viņa ir krieviete. Latviski nerunā, tikpat kā nesaprot.Viņai ir 94 gadi.
Es cienīšu viņas sirmos matus. Mana mamma būtu jaunāka.Es cienīšu viņas uzskatus par karu Ukrainā. Viņa lūdz par visiem, kas tur cieš un krīt, bet tic, ka Dievs ir taisno – tātad ukraiņu pusē. Es cienīšu viņas pacietību – slimnīcās jau veselos neliek – nevienas sūdzības, nekādas činkstēšanas, tikai humors, smiekli, pateicība, laipnība. Es cienīšu viņas sūrā darbā pavadītos 60 gadus. Es cienīšu viņu par 10 pēctečiem ar latviešu vārdiem, kuri visi dzīvo Latvijā. Es cienīšu viņu par velti notērēto laiku, kas tika ziedots, lai atrunātu nu jau bijušo draudzeni (latvieti!) no gaidāmo atbrīvotāju saņemšanas ar ziediem un kotlešu bļodu.
Es cienīšu. Un runāšu krieviski.
Tā, tagad varat man pārmest patriotismuma un latviska lepnuma trūkumu.
