Kā Oļiņietei

Nupat man iet kā Oļiņietei – vismaz teiciena sākumdaļa “lai iemu, kur iedama, lai saku, ko sacīdama” man pilnībā atbilst. Tikai runa nav par Dieva vārdu, bet par eksāmeniem. Lai iemu, kur iedama, kāds allaž par tiem pajautās, un man kārtējo reizi nebūs, ko atbildēt.
Vispirms jau par to, kāpēc rezultāti top zināmi tik vēlu. Patiešām, ir jau pastulbi, ka izlaidumu svin cilvēki, kuri nezina, vai maz to mācību iestādi ir beiguši. Taisnošanās, ka centralizēti ātrāk izlabot nevar, nelīdz, jo tad tūliņ prasa, kam, ellē, tāda vajadzīga. Varu vien noplātīt rokas.
Ja jau skolotāji ir tik neuzticami, varēja tak paturēt sistēmu, kad visi sapulcējās kādā no centrālajām katra novada skolām, izstrīdējās, vienojās, sadalīja darbus un pēc pāris dienām rezultāti bija rokā. Varēja pie reizes salīdzināt savu darbu ar citiem, gūt pieredzi. Jā, tās bija grūtas dienas, zinu, ka bija par darbu jāmaksā, bet Rīgā arī taču neviens par velti nestrādā.
Labi vēl, ka jautātāji un burkšķētāji nezina, cik daudz laika, spēka un nervu tas prasa no skolotājiem un administrācijas. Lapa uz lapas, noteikums uz noteikuma… Tikos un tikos tāda kustība, tikos un tikos tāda… Solis pa labi, solis pa kreisi – šaušu! (Ui, tas gan tur nebija rakstīts!) Gribot negribot kaut ko saputrosi. Un tas viss vēl laikā, kad liela daļa skolotāju ir paveci un pat veci cilvēki – es to skaitā.
To visu varētu viegli paciest, ja no tā būtu kāds labums. Diemžēl tos dižos ieguvumus kaut kā nespēju saskatīt. Laikam vecuma plānprātība iestājusies.