Jā, grūti laiki. Neko darīt – tos mēs neizvēlamies. Un tagad noteikti jāizraugās sava pozīcija, mērķis, pienākumi. Varam uzsākt ko jaunu. Varam turpināt iesākto.
Droši vien katrs no mums tagad domā – ko es labu varu darīt. Ļoti vienkārši – to, ko var un prot. Es protu mācīt bērnus. Runāt ar viņiem. Palīdzēt noturēties līdzsvarā tādā pasaulē, kas piepeši pārvērtusies juceklī. Varu mācīt savus priekšmetus. Jā, tieši tagad ir īstais laiks mācīties visu, kas vēl nav paspēts. Un nav nesvarīgu priekšmetu. Pasaule vārās kā katls, mēs nevaram zināt, kas notiks pēc pāris stundām, kur nu vēl pēc pāris gadiem.
Un ne jau tikai bērniem. Atbalsts vajadzīgs daudziem, kas blakus. Ne visi ir vienādi stipri. Daži ir pārsteidzīgi un neapdomīgi. Tad jāturas visiem, kam vēsāka galva. Skolās tagad ienāks daudzi skolotāji ar mazu pieredzi un – bieži vien – ar pavājām zināšanām. Tā nav viņu vaina. Katrs dara, ko var, un paldies viņiem – vismaz klases nav tukšas. Lai skolotājs tiešām iemācītos savu darbu paies gadi. Mēģināsim palīdzēt.
Jā, un dzimtā valoda. Tai tagad ir īpaša nozīme. Kādubrīd to bijām atstājuši novārtā. Ir laiks celt savu valodu godā. Un vislielākais gods būs, ja lasīsim tajā un rakstīsim pareizi. Arī te mēs cits citam varam palīdzēt. Vajag tikai gribēt.
