Nu, johaidī!
Šoreiz gribu izteikties ne kā skolotāja, bet kā četru bērnu māte. Atkal piesaukšu savu vecmāmiņu, kurai arī bija četri bērni, karš un Sibīrija. Viņa teica, ka sieviete var atļauties dzemdēt tik bērnu, cik var viena pati izaudzināt. Ar vīriešiem ir tā – te ir, te nav.
Tagad dzīvojam labākos laikos. Arī vīrieši ir tepat, nav ne karā parauti, ne izsūtīti. Nezinu nevienu badā nomirušu, ne pliku apkārt staigājušu. Bet labi laiki ļauj cilvēkiem izlaisties. Kā nāk septembris, tā atkal sākas vaimanas. Vai dieniņ, nav tā un šitā, nav brīvpusdienu, valsts manam bērnam nenopērk zīmuli un tā tālāk!
Nu, johaidī, cik var! Tas ir MANS BĒRNS. Es viņu laižu pasaulē, un mans pienākums ir par viņu rūpēties. Ja valsts un sabiedrība palīdz – ļoti labi, paldies! Ja ne – man jācīnās pa dzīvi, jāstrādā, jāmeklē iespējas, lai viņus izglītotu. Ja trāpās iekrist lielā bedrē, jālūdz palīdzība. Jālūdz, nevis jāpieprasa.
Domājat – es nezinu, kā tas ir? Zinu, un pat ļoti labi. Kad 2008.gadā uznāca krīze, skolotājiem algas vienā rāvienā samazināja uz pusi, vīrs palika bez darba un mājās bija trīs skolnieki, arī es lūdzu pagastam uz mēnesi skolas brīvpusdienas. Nebijām trūcīgi, mājās pietika kartupeļu, zaptes un konservu , bet naudas pusdienām nepietika. Paldies pagasta ļaudīm, iedeva, kaut gan mums bija mežs, māja un mašīnas, bet to visu nevarēja ne ēst, ne uzreiz ko pārdot. Toreiz nodomāju – nekad mūžā! Izstiepšos, saraušos, bet dzīvošu tā, lai nekad vairs nav jālūdz. Gāja grūti, bet izkūlāmies.
Mēs atbildam par tiem, ko pieradinām, un par saviem bērniem. Atbildam
