Lai ko mēs ieslēgtu – radio, TV vai datoru, visur runā par skolu, skolotājiem, izglītību no vienas puses, otras puses, trešās un ceturtās, no augšas un apakšas. Un tam ir dibināts iemesls: drīz vien vairs nebūs skolotāju, kas var un prot strādāt, kas grib iet klasēs. Vai, kāds pārsteigums! Kas to būtu domājis! Visu laiku viss tik labi, tik labi, un nu, izrādās, kaut kas nav kārtībā.
Tad nu tiek meklēti vainīgie: paši skolotāji, kas, maitas tādi, nez kāpēc negrib strādāt vai tīšām strādā slikti, vecāki, ministrija, valdība vispār, pat paši skolnieki. Pēdējiem gan trāpa vismazāk, ja neskaita apsaukāšanu par izglītojamajiem (tizlāku vārdu gan grūti iedomāties – tādi kā objekti, kurus no malas nez kas izglīto). Taču vainas meklēšana ir gaužām nelietderīga nodarbošanās.
Viss ir nokavēts, vismaz 20 gadus nokavēts. Un viena (vai grupas) vainīgo nav. Sabiedrība kopumā nenovērtēja izglītības dabu un nozīmi, un tas, protams, izpaudās valdību darbā. Pedagogi savukārt, garajos okupācijas gados pieraduši būt nobīdīti maliņā vai pat apakšā (bija taču teikts: inteliģenti – cilvēces atkritumi), pieraduši turēt muti un rukāt, cik spēka, sevi nežēlojot, bez tiesībām un iebildumiem, pēc inerces rāva tik tālāk ar devīzi “viss bērnu labā”. Un jaunā turīgo kārta, kas viņos redzēja tikai un vienīgi apkalpojošo personālu (pircējam tak vienmēr taisnība).
Ko nu? Pirmkārt un galvenokārt jāmaina sabiedrības attieksme. Te jāstrādā visiem – žurnālistiem, ministriem (visiem!), deputātiem, pašvaldībām, vecākiem, vecvecākiem, tantēm, onkuļiem, ražotājiem, tirgotājiem un tā tālāk. Un, protams, pašiem skolotājiem. Degunus augšā! Mēs esam zemes sāls un pamats. Un runa nav tikai par naudu.
