Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot nolemts līdz galam, tikai tāda iespēja tiekot apspriesta.
Esmu tam gājusi cauri. Tikko sāk apspriest tādas iespējas, vecāki jau laicīgi sāk ņemt bērnus ārā, nelaist uz pirmajām klasēm – lai bērniem nav liekas traumas. Tad sāk apvienot klases, un tas ir ceļš uz nekurieni. Vēl kāds laiciņš, un skola jau ir nelaiķe.
Mēs tagad esam ļoti gudri. Smalki mākam izrēķināt, kas ir materiāli izdevīgi un kas ne. Mūsu senči gan bija stulbi, kad neliels pagasts meta kopā naudu, materiālus un savu brīvo laiku, lai saviem bērniem uzceltu tiem laikiem lielu, skaistu un modernu skolu. Viņi, nabadziņi, nemācēja sarēķināt, ka tāds pasākums, paredzēts kādiem 60 pēc- un pēcpēcnācējiem nebūs izdevīgs un nekad neatmaksāsies.
Tagad mēs mākam rēķināt. Un mākam lietot pareizos vārdus, piemēram, skolu likvidēšanu nosaukt par skolu tīkla sakārtošanu. Tātad esam gudri. Tikai diemžēl vēl nemākam izdomāt citus ceļus, piemēram, ka vajadzētu kaut kā citādi izglītot skolotājus, lai viņi drīkstētu mācīt dažādus priekšmetus (pamatkolas līmenis taču, nav jau institūts) un būtu iespēja mazās skolas saglabāt.
Vai mūsu pēcteči būs par mums gudrāki? Varbūt. Ja vien mācēs lasīt.