fbpx

Parasti ap šo laiku katru gadu es to stāstu skolniekiem – tā, kā nu man šis laiks atmiņā palicis. Šoreiz tas nav iespējams, laikam pienācis laiks visu pierakstīt.
Tolaik dzīvoju dziļi Kurzemē. Kolhozs nebija no labākajiem, dzeršana bija ikdienišķa parādība, taču arī prātīgu cilvēku netrūka. Uz visiem svarīgajiem pasākumiem, kas, protams, notika Rīgā, tika sūtīts kolhoza autobuss. Tajā salasījās dažādi ļaudis, protams, pa vidu arī es. Sieviešu gan parasti bija maz, bet tas nelikās svarīgi.
Tiem, kam vienīgā pieredze ir mītiņi pret bēgļiem, piketi pie kādas valdības ēkas vai aplami saieti pret maskām un vakcīnām Daugavmalā, droši vien liekas, ka viņu pacilātība un “cīņa” ir varena un tautu pārstāvoša, nevar ne iedomāties, kāda sajūta ir tad, kad visapkārt ir cilvēks pie cilvēka kopā vai pusmiljons – ne tikai Daugavmalā, bet arī uz abiem tiltiem un apkārtējās ielās. Kad virs galvas karogu, līdz šim ilgus gadus aizliegto, vesela jūra. Kad aiz upes Preses namā ļauns spēks, bet augstu gaisā naidīgs helikopters.
Un nav neviena, kas provocētu, bļaustītos, ālētos, izrādītos, mēģinātu sevi vai citus “iemūžināt.” Neviena, kas aicinātu būt agresīviem, kaut ko gāzt, atļaut patiesībā atļautas lietas, kašķētos vai darītu citu ko tādu.
Nē. Visi it kā elpo vienā elpā, domā vienu domu, dzied dziesmas, kurām agrāk pat vārdus nav zinājuši, bet tagad pēkšņi zina un dzied kā labi apmācīts koris. Skan strēlnieku un leģionāru dziesmas, Rozenštrauha un “Čikāgas piecīšu” dziesmas, tautasdziesmas un citas – tautā mīlētas, aizliegtas, pusaizliegtas, dzirdētas un nedzirdētas. Un visām zina vārdus, zina melodijas, pat dziedamā balss uzradusies tiem, kas ne korī nav ņemti.
Sākumā gan galvas vēl tā kā griežas uz naidīgo spēku pusi, bet Romualds Ražuks ar savu vieglo lietuvieša akcentu pasaka zīmīgos vārdus: “Un tagad pagriezīsim viņiem to miesas daļu, ko viņi ir pelnījuši!” Simtiem tūkstošu lielais ļaužu milzums iesmejas, pagriežas, un sākas tas, kāpēc visi šurp nākuši – īsta prasība pēc brīvības.
Tie, kas nav īstu nebrīvi redzējuši, nemaz neapjauš, cik tā liela un visaptveroša. Un tiem arī nav ne jausmas, cik ļoti atšķiras pūlītis bļaustīgu cilvēku no tādas īstas tautas pārstāvniecības. Ko gan var padarīt cilvēkiem, kas tūkstošu tūkstoši dzied vienā balsī un smejas. Sejas – tik gaišas un priecīgas kā nekad nav redzētas. Tas, kas stāv blakus, priekšā un aiz muguras, ir brālis vai māsa, labākais draugs. Tas negrūdīs, bet pieturēs, par nomītu kāju tikai pasmaidīs. Pat kabatzagļi nezog, dzied kopā ar citiem.
Un visiem viena doma – par savu valsti. Brīvu. Kaut vai pastalās.

Skolotāja Māra Ozola uz priekšu Inciemā

****

No manifestācijas prom dodamies laikus – ceļš tāls. Garastāvoklis pacilāts, lai arī saprotam, ka stāvoklis visai nopietns. Īsinām laiku ar šādām tādām runām, turpinām arī iepriekš puspajokam sākto tēmu – par lamāšanos latviešu valodā. Lai no arī autobusā nav īpaši smalka publika, tomēr visi turas rāmjos – varbūt manis dēļ.

Piepeši kā zibens no skaidrām debesīm nāk ziņa: visi tiek aicināti atpakaļ, vēlams, ar smago tehniku. Kādu brīdi autobusā valda gandrīz tikai krievu valoda, tad visi drusku pierimst un sāk runāt konstruktīvi.  Vienojamies, ka autobuss agri no rīta gaidīs visus brauktgribētājus, bet lemj katrs pats par sevi. Braucam mājās. Kamēr Rīga vēl nav palikusi pārāk tālu, sāk dārdēt ceļi: pretējā virzienā dodas smagi piekrautas smagās mašīnas, lielie traktori.

Mājās mani bērni ielipuši televizorā. Piesēžos arī es. Kādu brīdi rāda manifestāciju, šādas tādas ziņas un runas. Tad parādās kadri, kur redzams: pa nomalēm Rīgā iekšā brauc bruņutehnika un karavīri. Pie katras pilsētas taču bija garnizoni. Pēkšņi vienā brīdī tā pavisam mierīgi kļūst skaidrs, ka jābrauc arī man. Pavisam vienkārši – neviena cita nav. Nav man ne vīra, ne brāļa, ne tēva, dēli vēl mazi – 9 un 13 gadu. Tie pieraduši palikt kaimiņienes pieskatīšanā. Ēdamais sagatavots, kaimiņienei uzrakstīta zīmīte ar manas mammas telefonu (ja nu kas), noliktas vissiltākās drēbes. Ejam gulēt. 

 

Skolotāja Māra Ozola rudenī atvērtām rokām

***

Pirms iebraukšanas Rīgā izlemjam, ka dosimies tur, kur visvairāk vajag. To noskaidrojam Tautas frontes štābā. Mūs norīko uz Dzirnavu ielu sargāt telekomunikāciju centru. Tas bija svarīgi – telefons bija gandrīz vienīgā iespēja sazināties ar attālākām vietām un ārzemēm: radio un TV ēkas bija ieņēmuši omonieši. Pavisam svaigā atmiņā bija ainas, kā Velta Puriņa lasīja pēdējās ziņas, nemitīgi skatīdamās pār plecu, vai omonieši jau nelauž studijas durvis. Bet viņi visi palika savās vietās un nesūdzējās par sliktiem vai bīstamiem apstākļiem, darīja savu darbu. Labi, ka pie mums vismaz nemeta cilvēkus ārā pa logiem kā Lietuvā.

Apbraucam krustu šķērsu saliktās, ar granti, betonu un citām smagām lietām piekrautās mašīnas un traktorpiekabes. Autobusu novietojam īpašā, tam paredzētā ielā, no kurienes var tikt arī ārā. Pa atstāto šauru līkloču celiņu nokļūstam postenī. Tur tiešām ir gan ugunskurs, gan malka, bet cilvēku redzami par maz, jo vieta nomaļāka, tālāk no centra. Mēs – 22 lauku vīri un es – nākam īstā reizē, tāpēc tiekam līksmi saņemti.

Iekārtojamies uz palikšanu, gatavi visādiem pārsteigumiem. Redzu, ka vīri izrakņā malkas kaudzi, nolikdami pa rokai ērtākus koka gabalus – lai nu arī tas nav ierocis, tomēr neviens nevarētu teikt, ka padevušies bez pretošanās. Man savi pienākumi. Tā kā universitātē tikām gatavotas par karalauka medmāsām, esmu iecelta par savējo mediķi. Centrā man tika izsniegta medmāsas soma pirmajai palīdzībai un trīslitru burka ar borskābes šķīdumu – tur jāsamērcē kāda lupata asaru gāzes uzbrukuma gadījumā. It kā palīdzot. Izpētu apkārtējos pagalmus un ejas – man taču jāzina, kur varētu izvietot un evakuēt ievainotos ja tādi būtu. Arī kur pašiem atkāpties, lai netiktu iedzīti sprostā.

Ir nežēlīgi auksts. Apsēžamies pie ugunskura ilgai gaidīšanai.

***

Sākas īstā ugunskuru dzīve. Visi kā biedri un brāļi, runājas, smejas. Sāk nākt vecīši un mātes ar bērniem (tos no ugunskuriem dzenāja prom – pārāk bīstami tomēr). Nu viņi nes ēdamo. Katrs centies, kā varēdams. Redzams, ka paši viens otrs desu mēnešiem nav redzējuši, nu, kaut kur sadabūjuši,  stiepj pēdējo. Atteikt grēks.

 Ēdam ar pateicību. Un ēdam. Un vēlreiz – acis lūdz, lai tak paņemam. Ēdam. Atbrauc liels armijas kopzupas katls. Cilvēki pūlējušies. Ēdam. Turklāt tā siltāk. Salst nežēlīgi. Bet pie ugunskura silti – arī dvēselei.

Visi izjūtam ko nebijušu – tāda kopība, ka aiz sajūsmas vai raudāt gribas. Daži ļaudis staigā no vienas sargājamās vietas uz otru. Pienākušos sagaida ar gavilēm. Pagadās arī jauniešu bariņi ar leišu vai igauņu vecajiem karogiem, laikam studenti. Tad gaviles vēl skaļākas – brāļi atnākuši.

Ievēroju kādu pajaunu pāri ar sunīti. Viņi sēž savrup, ne ar vienu nerunā, arī savā starpā ne. Dīvaini. Pieeju, mēģinu iesaistīt sarunā – lai tak nāk bariņā, ko nu tā – vieni paši! Abi samulsuši klusē, tad negribīgi ierunājas. Izrādās – Rīgā dzimuši, auguši, apprecējušies, perestroikas laikā savi mazu šūšanas uzņēmumu atvēruši. Tikai… latviski neprot. Atnākuši aizstāvēt dzimteni, brīvu Latviju. Sunīti paņēmuši līdz – ja nu nāk tanki un paši aiziet bojā, lai kustonītis nenomirst badā tukšā dzīvoklī. Sarunā abi pamazām atkūst, redzot, ka nedusmojos. Pamanījuši mūs runājamies, pienāk pārējie – arī viņi bija ievērojuši abus mēmuļus. Draudzīgi uzsaucieni, uzmundrinājumi, uzsitieni uz pleca, arī sarunas svešā mēlē. Te visi ir brāļi un biedri, lai kādā valodā runātu. Ģimene tiek ierauta vispārējā pacilātības virpulī. Sejās atvieglojums un prieks, pat laime.

Vēlāk, kad kāds ierunājās, ka okupantu pēcteči jādzen prom, es vienmēr atceros, kā viņi tur sēdēja – atnākuši nomirt, ja vajadzēs. Un tikai ar vienām bailēm – ka neaizdzen.

13- MANS LAIMĪGAIS SKAITLIS

Jaunākā pedagoģijas rokasgrāmata darbā ar jauniešiem.