Ir pienācis laiks grauzt nagus. Tas ir: eksāmeni nolikti (vismaz rakstiskā daļa) un gaidām rezultātus. Gaidām ilgi – kā nekā labo centralizēti. Bet šoreiz ne par to.
Es savējos pazīstu. Progress acīm redzams, dziļā kovidbedre pa lielam aizbērta, bet daudz kas palicis nenostiprināts, tāpēc dūša man nekāda drošā nav un rodas vēlme tiešām grauzt tos nabaga nevainīgos nagus (zinu, tas nav estētiski, un patiesībā to nekad nedaru, lūdzu neuztvert burtiski). It kā jau zina to un zina šo, prot to un prot šo, taču… Tikko solis nost no ierastā, tikko jautājums formulēts citādi, tā – bladāc! – grāvī iekšā. Tāpat baiļu faktors var darīt savu ļauno darbu, jo no manis skolēni nez kāpēc sen vairs nebaidās un stundās šīs izjūtas nesastop.
Tā nu gaidu un domās graužu nagus. Ilgi. Laikam, lai sagaidītu, nāksies ķerties arī pie kāju nagiem.
Vajag tagad.
2022-02-04
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas,
