Eksāmeni paskrējuši. Nu var pārdomāt, kas un kā, un kāpēc izdevies vai salaists grīstē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, liekas drusku labāk. Mutiskais 11.klasei bija skolēniem paceļams, nezinu, kā gājis ar rakstiskajiem darbiem. Žēl, ka netiku savējos pavadīt – vajadzēja braukt kontrolēt citus. Nu, ja vajag – vajag. It kā viss puslīdz kārtībā. Un tomēr…
Visam pāri tāda kā slepenības aura, sajūta, ka skolotājam tā īsti uzticēties nevar (potenciāls noziedznieks taču). Visvisādi sarežģījumi, noteikums uz noteikuma. Es jau saprotu – jābūt vienotiem kritērijiem utt. Bet vai tiešām viss jālaiž caur pašu dižo centru? Kaut kā neredzu to dižo ieguvumu. Vai valsts ko diži iegūst? Skolēni? Skolotāji? Lūdzu man, vecam muļķim, paskaidrot!
Mums savlaik bija ferma – sešas gotiņas un citas radības. Man patika tur strādāt, žēl, ka veselība neizturēja. Bet vai es gribētu savā īpašumā fermu ar 400 govīm un robotiem-slaucējiem? Nē. Negribētu. Pazūd cilvēciskais faktors. Un ja nu tas pazudīs arī skolās?
Ejam uz lielfermām, lielskolām. Vai arī uz robotiem skolās? Kur cilvēciskais faktors?
