Septembris sācies

Tā. Sācies ir. Ieskrējiens paveikts. Nu priekšā maratons. Izturēsim? Cerams.
Apmēram pirms 200 gadiem dzejnieks rakstīja: “Kad aties latviešiem tie laiki?” Jā, kad aties? Laiki, kad skolēni nāks uz skolu mācīties, nevis ālēties un sevi izrādīt? Kad skolotāji ies uz skolu vienkārši strādāt, nevis izmisīgi cīnīties par iespējām kādam kaut ko iemācīt? Kad skolas būs pilnas ar jauniem, labi sagatavotiem kadriem? Kad direktori un mācību pārziņi organizēs skolas darbu un mācību procesu, nevis izmisīgi apzvanīs visus zināmos pensionārus, studentus un citu skolu kadrus ar klusiem, parasti bezcerīgiem lūgumiem? Kad vecāki nāks uz skolu sadarboties, nevis karot pat it kā pārkāptām mīluļu tiesībām? Kad tad beidzot, velns un elle, tie laiki aties?
Pagaidām ir, kā ir. Tikai sirdi plēš klusie skolēnu lūgumi: “Paņemiet, lūdzu, skolotāj, mūs arī!…” Viņi pagaidām palikuši bez skolotāja. Nevaru, mīļie, nevaru. Piedodiet. Vairs nevaru.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Skolotāja Māra Ozola bēdīgs skats

Spēka pietiks

Kad nāk jauni pārbaudījumi, līdzšinējie tā kā liekas mazāk svarīgi. Ziņa par ļauno karu lika saņemties arī tiem, kuriem bumbas uz galvas vismaz pagaidām nekrīt.

Turpināt lasīt »
Skolotāja Māra Ozola smīn

Viņi redz!

Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!