Septembris sācies

Tā. Sācies ir. Ieskrējiens paveikts. Nu priekšā maratons. Izturēsim? Cerams.
Apmēram pirms 200 gadiem dzejnieks rakstīja: “Kad aties latviešiem tie laiki?” Jā, kad aties? Laiki, kad skolēni nāks uz skolu mācīties, nevis ālēties un sevi izrādīt? Kad skolotāji ies uz skolu vienkārši strādāt, nevis izmisīgi cīnīties par iespējām kādam kaut ko iemācīt? Kad skolas būs pilnas ar jauniem, labi sagatavotiem kadriem? Kad direktori un mācību pārziņi organizēs skolas darbu un mācību procesu, nevis izmisīgi apzvanīs visus zināmos pensionārus, studentus un citu skolu kadrus ar klusiem, parasti bezcerīgiem lūgumiem? Kad vecāki nāks uz skolu sadarboties, nevis karot pat it kā pārkāptām mīluļu tiesībām? Kad tad beidzot, velns un elle, tie laiki aties?
Pagaidām ir, kā ir. Tikai sirdi plēš klusie skolēnu lūgumi: “Paņemiet, lūdzu, skolotāj, mūs arī!…” Viņi pagaidām palikuši bez skolotāja. Nevaru, mīļie, nevaru. Piedodiet. Vairs nevaru.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Skolotāja Māra Ozola vienalga

Neveiksminiece

Reiz kāda kolēģe smiedamās stāstīja – viņas ģimene gribot organizēt glābšanas akciju, tikai nezinot, kā to izdarīt. Ģimenes neveiksminiece skaitās skolotāja, jo saņem uz rokas

Turpināt lasīt »

No otra gala

Agrs rīts. Ļoti agrs. Pieturā gaida bērnudārza darbiniece. Pamazām viņai piebiedrojas pulciņš skolēnu. Salst. Viņi gaida. Gaida. Gaida. Autobuss nenāk. Gaida vēl. Gaida. Salst. Mēģinājumi

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!