Septembris sācies

Tā. Sācies ir. Ieskrējiens paveikts. Nu priekšā maratons. Izturēsim? Cerams.
Apmēram pirms 200 gadiem dzejnieks rakstīja: “Kad aties latviešiem tie laiki?” Jā, kad aties? Laiki, kad skolēni nāks uz skolu mācīties, nevis ālēties un sevi izrādīt? Kad skolotāji ies uz skolu vienkārši strādāt, nevis izmisīgi cīnīties par iespējām kādam kaut ko iemācīt? Kad skolas būs pilnas ar jauniem, labi sagatavotiem kadriem? Kad direktori un mācību pārziņi organizēs skolas darbu un mācību procesu, nevis izmisīgi apzvanīs visus zināmos pensionārus, studentus un citu skolu kadrus ar klusiem, parasti bezcerīgiem lūgumiem? Kad vecāki nāks uz skolu sadarboties, nevis karot pat it kā pārkāptām mīluļu tiesībām? Kad tad beidzot, velns un elle, tie laiki aties?
Pagaidām ir, kā ir. Tikai sirdi plēš klusie skolēnu lūgumi: “Paņemiet, lūdzu, skolotāj, mūs arī!…” Viņi pagaidām palikuši bez skolotāja. Nevaru, mīļie, nevaru. Piedodiet. Vairs nevaru.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Pēc izlaiduma

Izlaidumi paskrējuši. Arī pie mums – izlaidumi kā jau izlaidumi, ja vien neskaita to, ka nav zināmi eksāmenu rezultāti (manuprāt, absurds, bet lai nu būtu,

Turpināt lasīt »

Kad gads uz beigām

Nogurums. Liels nogurums. Kad pulkstenis nāk uz sešiem, sāku visu putrot. Metu mieru un braucu mājās. Pa ceļam jāpieskrien kaimiņu skolā, jāsatiek kolēģe. Tā arī

Turpināt lasīt »
Skolotāja Māra Ozola pārmetošs portrets

Esmu slima

Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!