Ziemassvētki pagājuši, Jaungads klāt. Var pakavēties atmiņās un pārdomās. Šis tas noder arī šodienā.
Savlaik – pirms gadiem 10 – ar klasi svinējām Ziemassvētkus. Vairs neatceros, tā varēja būt kāda sestā vai astotā. Īsi sakot, pusaudži, ne vairs mazuļi. Gāja jautri, vakars, ārā tumšs. Kad devāmies mājup, laiks bija ļoti auksts. Tādā reizē zvaigznes ir īpaši lielas un spožas, it īpaši ārpus pilsētas. Parādīju dažus zvaigznājus, papriecājāmies par skaistumu. Un tad viens puika, priecīgi pārsteigts, teica: “Es nemaz nebiju pamanījis, ka tur tādas ir!” Nebija pamanījis…
Ir liela atšķirība starp vārdiem blenzt, skatīties, redzēt, vērot. Un mūsu, skolotāju, tiešais pienākums ir iemācīt šīs tik atšķirīgās darbības. Jā, tas prasa laiku. Protams, būs jāsastopas ar noraidījumu, pretestību, nievām. Nu, un tad? Tā ir dabiska pusaudžu reakcija.
Bieži skatāmies filmas, protams, lielākoties latviešu un tās, kuras šā vai tā saistītas ar mācāmo vielu. Vairums vidusskolēnu latviešu filmas nav redzējuši vispār un pēc tam brīnās, ka mēs protam tik augstu klasi rādīt. Bet viņi pirms tam ir jāsagatavo.
Visādas ņaudas par neinteresantumu un negribēšanu nav ņemamas vērā. Skaidri pasaku, ka mans pienākums ir mācīt, nevis izklaidēt. Neesmu nekāda vēderdejotāja. Paskaidroju, kādi būs uzdevumi, brīdinu par noteikumiem. Pastāstu, kam jāpievērš īpaša uzmanība – aktierspēlei, emociju izpausmei, iekšējai darbībai, vēstures atainojumam vai kam citam. Ja ne, viņiem liksies, ka filmā nekas nenotiek, jo raduši pie “bojeviku” trikiem un darbības. Pēc tam visbiežāk rakstām viedokli. Rezultāti reizēm pārsteidz, reizēm skumdina.
Ārkārtīgi svarīgi ir jau filmas gaitā skaidrot un komentēt, ja nepieciešams, arī uz brīdi pārtraukt skatīšanos, uzdot jautājumus utt. skolēni pierod un vēlāk bez komentāriem pat negrib skatīties. Protams, viņus mudinu arī jautāt. Iznāk tā kā ģimeniski, kad draudzīga ģimene kopīgi skatās filmu. Varbūt daru nepareizi, bet man patīk rezultāts.
