Saņemu ziņu ceturtdienas vakarā.
Daiga: Nopirku no Jums sestdien “Es vairs nebēgu pa sapņiem”. Lasu, tiku līdz vidum. Vienkārši vājprāts… Kā to varēja paciest?
Māra: Ja vajag, tad jāvar.
Daiga: Es to darbu pārrakstītu ar visiem iespējamiem lamu vārdiem… Tikai ne Arvīds
Māra: Viņam bija cits vārds, bet visi lietoja iesauku Tēvocītis.
Daiga: Stalkerisms. Amerikā zina, kā ar to tikt galā. Domāju par sevi, vai būtu ar mieru atklāt savu personisko pieredzi? Saprotu, ka tomēr nē.
Māra: Tie bija citi laiki. Citiem var noderēt šāda pieredze. Un es tik un tā jau nez cik reižu biju spiesta visu stāstīt, tā ka emociju vairs nebija, varēju runāt kā par svešu. Un uzrakstot to visu var noņemt nost. Bet kā ar grāmatas kvalitāti, ja noņem nost personisko?
Daiga: Es izlasīju beigas, tad sapratu, ka jāpabeidz . Man ir pašai līdzīgs vīrs… No kura netieku vaļā … Tikai man nav 25 un paldies Dievam arī kopīgu bērnu nav. Tie bija slikti laiki, jo šādas situācijas ne tikai pieļāva, bet sanāk, ka atbalstīja… Bet nu diagnoze gan tam tēviņam smaga…
Paldies, grāmata ir izlasīta. Tai ir joprojām pēcgarša, pārdomas… Labi uzrakstīta. Bija prieks arī iepazīties ar Jums, Māra, arī klātienē.
Daiga: Esmu no tiem, kuri lasa tieši latviešu oriģinālliteratūru. Noliku malā “Kalendārs mani sauc”, bet jūsējo izlasīju… Tā ir vērtīga liecība, tam cik maz tolerances bija pret sievieti, kura cīnās…
