Nav jau arī skolotāja dzīve bez saviem prieciņiem. Viens no tiem – kad atiet vaļā. Tiem, kas nelieto skolotāju žargonu: šis teiciens nozīmē, ka skolēnam beidzot sāk izdoties tas, kas līdz šim ilgstoši nu nekādi nesanāca. Un tad ir prieks.
Kad liela meitene pēc sešiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pirmoreiz iznāk klases priekšā un veiksmīgi prezentē savu darbu.
Kad skolēns, kurš vidusskolā divus gadus pat no vietas nav spējis ne pār lūpu pārspļaut, pie tāfeles notur skaistu runu par paša izvēlētu tematu.
Kad atnāk nelasītājs un priecīgi pārsteigts deklarē, ka lasīt esot interesanti.
Kad tādam bēdubrālim, kurš ne divus vārdus nespēj pareizi uzrakstīt, tekstos parādās zināma izpratne par pareizrakstību.
Kad mūžīgais špikotājs sāk veidot pats savus – lai nu kādus – tekstus.
Kad devītklasnieks mēnesi pirms eksāmena nez kāpēc pēkšņi sāk rakstīt pareizi daudzus vārdus, kuros piecus gadus allaž kļūdījies.
Kad mūžīgais neveiksminieks pasaka pareizo atbildi, kad visa klase domīgi klusē.
Tā varētu turpināt. Bet kopīgs visos gadījumos ir tas, ka skolotājs šķietami velti pūlējies varbūt pat gadiem, un tad pēkšņi bez īpaša redzama iemesla viss notiek. Un nav īsti skaidrs, kuram tad ir “atnācis vaļā” – skolēnam vai skolotājam.
Atliek tikai cītīgi rušināt to dārziņu un cerēt, ka kaut kas uzdīgs.
